 (www.feini.lv) |
| Sintija Balule : Mošķītim Ziemassvētki. |
| Stāsts par to, ka vienatne nav šķērslis sagaidīt Ziemassvētkus arī pasaku tēliem. Priecīgus svētkus! Mošķītim Ziemssvētkos aptrūkās elpa Stenēdams, pukstēdams rosījās tas; Jāstrādā, jāpušķo sava tam telpa, It kā nav grūti, bet tomēr kaut kas. Eglīte sanāca šķība tam drusku Arī tai zari bij’ pliki mazliet, Nevar tas svecītēm sameklēt vasku – Nav kur to kausēt un nav, kur to liet. Taisa tas sniegpārslām kleitiņas baltas, Rotā ar mirdzošiem tīmekļiem tās – Skaistas tās tapa kā ledājos kaltas Te dejo, te virmo, te iemirdzējās. Liekās, ka svētkus var gaidīt nu gan, Šķiet tam, ka tomēr, kas pietrūkstās – Saldumu, rotu un zvanu, kas skan Svētkos nekas tos vairs neaizstās! Jāpiekar lukturi visur gar malām, Bumbuļi, puzuri lentītēm sārtām, Šķiet tā būs skaistākā ala no alām, Kurā viss košums mirdz dimantu kārtām! Mošķītim jācep būs cepumu sirds, Kura tam krūtīs kā drosmība valda, Cepumu zvaigznītes, mēness, kas mirdz – Lai Ziemssvētku vecītim viss ir uz galda! Atliek tam vienīgi saausīt dzirdi, Vai nedzird, kur kamanas biezoknī skrej; Viņš gaida šos svētkus ar patiesu sirdi, Par priekiem tas raud un par bēdām tas smej. |
| (13.12.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |