 (www.feini.lv) |
| Sintija Balule : Vecgada stāsts. |
| Lai šis stāsts Jums uzbur skaistu prieku, Lai bagātīgi klāti galdi, nejūt badu, Lai neteiktu nevienu vārdu lieku, Jums vēlu mīlas pilnu Jauno gadu! Jaunais gads tāds sprigans, jauns Nedomā par to kā būt, Saposies tas raibs kā klauns – Arī Vecais gads to jūt. Tuvojās laiks miju mīt Un visu sākt no “ā” līdz “zē” – Grib Jaungads Veco projām dzīt, Bet Vecgads tiepjas, saka: “Nē!” Sāk sniega vērpetes griezt Jaunais Un ledus bluķus stumj un krauj, Un kokiem zarus plēš kā ļaunais – Tam Vecgads miju neatļauj! Nu Vecgads arī nejauks kļūst, Griež sniega pārslas straujā dejā, Liek zvaigznēm krist un mākoņus sāk grūst, Un Lauska šķavas Jaungadam pūš sejā. Nu neparko tas nedos vietu Pie sava ritma turēsies – Kam jānotiek, lai prom tas ietu? Kad sals un puten’s mitēsies? Bet tai pat laikā katrā mītnē Egļu zaros sveces plaukst, Kur bērni Veco gadu zīmē – Par strīdu tiem pat nenojaust. Caur kādu logu Vecgads raugās, Kur bērnu daudz un viņu radu, Dzird bērnu raudas mājas spraugās: “Ak, Vecgads nelaiž Jauno gadu!” Tas sevī apdomā un stājas: “Es laikam varu negants būt? “ To rādās runā visās mājās, Un jaukie bērneļi to jūt! Tas drūms pie Jaunā gada iet To sēst pie ugunskura lūdz : “Laiks pienācis man savas kurpes siet.” To teicis, laika zirgus jūdz. Sniedz Vecgads Jaunam Saules vizli, Un savu zvaigžņu sagšu troni, Ar Laimi, Mīlestību klātu zizli, No prieka degsmes kaltu kroni. Tie šķiras draudzīgi bez naida Viens otram roku sniedz ar cieņu; Daudz darba Jauno gadu gaida, Tādēl tas nojauc strīdu sienu. |
| (15.12.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |