Latvju tautai daudzas dabas;
Visas viņa prāt ir labas.
Pirmā daba – laipns bez gala,
Visiem labus vārdus dala.
Vienmēr laiks priekš katra tiks,
Kaut vai pats būs beigts vai pliks.
Otra daba – cilvēks skaudīgs,
Nepatīk, ja kāds ir naudīgs.
Vienmēr citam labāk ies,
Tik ne pašam, tas no ties.
Trešā daba – lielāks labāks,
Vienmēr nopirks to, kas dārgāks.
Lai uz savu draugu fona,
Izceltos kā krāns uz klona.
Ceturtā daba – esmu stagnāts,
Tas biedējošs, kam gaišs prāts.
Pieturas pie vērtībām,
Atsakās no ērtībām.
Piektā daba – sūdzās visur,
Mājās, darbā un vēl šur tur.
Visur slikti, zog un krāpj,
Un vēl beigās Tevi knābj.
Sestā daba – čaklās rokas,
Darbi tam no rokas sokas.
Nemūk tas no laba darba,
Pat ja atlīdzība skarba.
Septītā daba – mainīgā āda,
Augstākam tas smaidu rāda,
Bet kad vietām samainās,
Labais smaids tam aizmirstās.
Astotā daba – piesardzība,
Pietrūkst viņam drošsirdība.
Vienmēr pagaidīs pirms teiks,
Zinot vairākums to sveiks. |