 (www.feini.lv) |
| Aleksandrs Leicers : Betona cilvēki |
| Padomju laika dzelzsbetona bloku daudzdzīvokļu ēkas ir viena no visderdzīgākajām arhitektūras ainavām, kas sastopama visās bijušajās Austrumu bloka valstīs. Nepārprotiet, tās savā ziņā ir efektīvas un acīmredzot paveic savu darbu – par zemām izmaksām saspiest vienuviet tūkstoti cilvēku. Taču reizē tās ir visdepresīvākās ēkas cilvēces vēsturē. Ir patīkami tās uzskatīt par mazām pilsētām, kur visi viens otru pazīst, tāpat ir patīkami naktī vērot to logus, kur katrā rūtī rāda savu pārraidi, savu stāstu. Un šis monolītiskās kabeļtelevīzijas kolāžas kopums atgādina grimstošu kruīza kuģi. Šīm ēkām ir stāsti, bet mani nomāc to skumīgums. Šie stāsti ir veidojušies vajadzības, nevis vēlmju dēļ. Dažreiz man šķiet, ka tur dzīvojošie betona cilvēki paši pret savu gribu ir izvēlējušies kvadrātmetros izmērāmu kapu, kurā vietas pietiek galdiem un taburetēm, bet ne domām un laimei. Es nevēlos, lai šīs mājas tiktu nojauktas, es vēlos, lai tās, laikam ejot, sagrūst un sadrūp, atgriežoties tajos pašos elementos, no kuriem tās steigā tika uzlietas kāda prospekta malā. Es vēlos, lai tās tiek plaucētas vasaras saulē un lai tās apledo un plaisā. Bet visvairāk es vēlos, lai tām brūkot, neviens nebēdātos par to, ka tās izgaist. Es gribu, lai neviens vairs nevēlas uzcelt nevienu pašu Padomju bloķeni. Cilvēku brokastīs vairs nebūs betona putekļu, viņu ausīs vairs nedunēs cementa zemā un aukstā frekvence. Viņu akmens aprautās rokas un kāpņutelpas gaismas nenosauļotās sejas meklēs kaut ko citu, uz ko skatīties. Tas, ko viņi atradīs, nebūs labāks risinājums, bet skaistāks gan. Un katram pašam nāksies celt sev māju, un katrs cilvēks nemainīs brīvību pēc idejām pret vajadzību pēc sekcijas. Un betona cilvēki sadrups kopā ar šīm ēkām, kamēr pārējie tikai atcerēsies to derdzīgumu, kas bez ilgām vairs netup prospektu malās. |
| (07.06.2018) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |