 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Pupuķa dziesmas varā |
| Siltas debesis, bālu mākoņu rētām. Pupuķa dziesma pār nogurušām viensētām, Par tām, kas cīņā zaudējušas pilsētām. Gar veciem ceriņiem, ķiršiem un liepām Iemītas takas ved, vai iet, Kur senās krāsmatās papardes zied. Lieliska vieta slotas siet... Viens, divi, trīs, aiziet! Un es aizveru acis ciet. Bet laiks tik iet un iet, Līdz grūti saprast, saule lec, vai riet. Te attopjos, kā zēns, kam gribas tikai skriet, Un bezrūpīgi smiet. Te atkal večuks lēns, kas grasās gulēt iet, Tur sapņu pilis sliet. Vai važots vergs, kas laužas brīvē. Vai kungs, kas gatavojas dzīrēm. Tas tiešām esmu es, caur savām dzīvēm??? Rau, pēkšņi stāvu šajā pašā vietā, Uz akmens pjedestāla cieta, Kad puķu dārzs ap mani, pilnā ziedā. Vai esmu nomodā, vai dziļā miegā? Nesaprotu lāgā. Bet kaut kur tālāk, druvas malā, Skan bezrūpīgas bērnu čalas. Un brangas sētas otrā galā, Kāds ducis zilo govju ganās. Tās pamīšus pēc leknās zāles klanās. Gremo un brīnās, Par to, ka kaut kur ir vēl brūnās. Tās dzirdējušas tādas runas. No tālienes, pa ceļu mīksto, Nāk pajūgs šurpu, ratiem čīkstot. Tek tam pa priekšu svaiga siena smarža. Tā tik ir smarža!!! To aprakstīt es neuzdrīkstos. Bet nopakaļ, uz šķūni veco, Iet vīri, trejzarēm pār plecu... Ak tad tā te kādreiz bija?! Vai tikai nostaļģija? Es mostos, un atveru acis. Vien pupuķis, šī bada dzeguze, Dēļ mana skaistā sapņa nervozē. Un dziedāt uzsāk aizvien spējāk, Aizvien spējāk... |
| (13.06.2018) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |