 (www.feini.lv) |
| arpa : vestočka no līgošanas Latgalē |
| Nu, mīleiga Ļorba, a nu kū tū tōda nolaba? Es te rytoju, rytoju, pazaveros, a man vestočka no tevym. Nu pasaceišu teu tod vyusu taisneibu ko pī bikts. Pī visos voinas kaimeņs meusyu, nu tos, nu tu toč pazeisti, Pīīters, no ta oho. Cacarka! (Dīs pīdod, riktigs šaitans). Nu krystu lyku, namoloju. I ko es nyskaiteju, ko jams voulna gobals par kaelmenu nasmuku soraksteia, to i mun mīra nypalika. I sirsneņa goudūja, to goudūja – nu vot a por kū todu lobu vecu abyžot, nu, vot por kū? I denkts, i strengts, meusju kaelmeņa več, vordu malnu napasacys, i ne mysai gouži nydaris. A te, voulns tods, meusyu meiļo veču sydiem a(r)padyrsa. Nu i čto, ka šamais pasataisya plagiatu (volna vords, krystu lyku – volna, volna vords!)? Nu i čto? I par tū oho šamo pa syūnu zasmyreja? A myna sersneņa roudoja, to roudoja, pylnu šņoukstu pīroudoju. Nu i ponteņu soraksteyu, vīn pa ūkstu kaelmenu (ješku, pešku, ljurbi, ākstu (visatbilstošākais niks) dymodums, tyk par šū. Lai i nūmatakls, i čapasls, a žōl tok. |
| (25.06.2020) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |