 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Lifts (turpinājums).Gaisma |
| Cieši pievēris aiz sevis durvis Ēvalds kāri ieelpoja dzestro nakts gaisu. Sals nebija mitējies kopš pagājušās nedēļas. Naktīs tas vēl vairāk pieņēmās spēkā liekot knakstēt lāstekām un apsarmot jumtiem. Un kā vienīgo dāvanu sniedza skaidrās, skaistās ziemas debesis. Rīt vakarā tikšanās ar Valtu. Tātad vēl šovakar jānolaižas apskatīties vai tur ir vēl kaut kas vai nav. Kaut tur nekā nebūtu un vienreiz beigtos visa šī neizprotamā, iracionalā fantasmagorija! Ēvalds pacēla skatienu augšup mēģinādams aizgaiņāt uzmācīgās domas. Zvaigznes! Lūk, tur mirgodama bezgalīgās tālēs stiepās Oriona josta un skaistākais debesu zvaigznājs Orions. To viņam vēl pavisam mazam bija iemācījusi vecmāmiņa. Un šīs, kas veido trijstūri, – Sīriuss, Procions un Betelgeize! - Kāds skaistums! Bet spožais punkts tieši virs horizonta taču ir Jupiters! Lielā, varenā planēta Jupiters. Dīvaini, pirmo reizi viņš sevi pieķēra pie domas cik reti ir pacēlis skatu uz debesīm. Un cik daudz iegrimis ikdienas lietās šeit uz zemes. Bet tā taču tam jābūt! Viņš ir cilvēks šeit uz zemes un ar zvaigznēm jānodarbojas speciālistiem astronomiem un astrofiziķiem. Un tomēr viņu nepameta dīvaina neproporcionalitātes sajūta. Pārāk daudz viņā bija zemes un pārāk maz debesu. Pārāk daudz viņš zināja par miesu un asinīm un pārāk maz par bezgalību sevī. Vai kādreiz notiks šī izlīdzināšanās? Kas vispār ar viņu notiks? Ēvalds paskatījās pulkstenī – bija jau astoņi vakarā. Berzēdams vēsās plaukstas viņš atgriezās telpās. Ķerties pie kāda remonta likās neiespējami. Pirmā stāva vestibils bija kluss un tukšs. Viņš mirkli pārdomāja vai neķerties klāt lifta pogu paneļa savienojuma izveidei. Patiesībā tas bija vienīgais ko šobrīd varēja darīt. Paveikt darāmo un doties mājup. Nesteidzīgi nolicis instrumentu somu uz grīdas viņš ķērās pie darba. Pārveidot savienojumu neprasīja daudz laika. Sakārtojis pogu paneli un salicis instrumentus somā Ēvalds izstrādāja īsu un skaidru rīcības plānu. Pirmkārt, lai kāda aina arī neatklātos durvīm atveroties, nespert kāju ārā no lifta. Otrkārt, parādoties dzīvībai bīstamiem apstākļiem (lielam karstumam, aukstumam vai citām briesmām) nekavējoties doties atpakaļ. Un, treškārt, ja lifts nesasniedz norādīto līmeni, un apstājas iepriekšējā līmenī, doties atpakaļ un ziņot par to Valtam. Dziļi ievilcis elpu un pārlaidis skatienu kabīnei viņš uzmanīgi nospieda taustiņu. Skatiens pievērsās rokaspulksteņa sekunžu rādītājam. Zinot lifta kustības ātrumu un laiku varēja noteikt nolaišanās dziļumu un salīdzināt to ar Valta aprēķiniem. Iespējams, šeit pastāvēja kāda sakarība. Pēc krietna laika sprīža lifts samazināja kustību un apstājās. Minūte un četrdesmit deviņas sekundes, Ēvalds atzīmēja piezīmju blociņā. Durvis automātiski atvērās. Tā nebija pazemes velve. Nebija arī putekļu un šķembu. Vieta vairāk līdzinājās kādas senas viduslaiku pils koridoram. Gludas akmens kāpnes veda lejup. Līdzenās sienas liecināja par cilvēka roku darbu. Nebija karstuma viļņu. Vēss, patīkams gaiss ieplūda kabīnē. Tikai tagad Ēvalds ievēroja, ka visapkārt valdīja kāda īpatnēja gaisma. Vēl vairāk – tā bija noklājusi visus pakāpienus un lēnām ieplūda liftā. Tausts pārsteigts atkāpās. Viegli virmojot tā apņēma viņa kājas un lēnām piepildīja kabīni. Kādu brīdi viņš stāvēja kā sastindzis gaidot kādu nepatīkamu blakusefektu no dīvainās parādības, bet nekas īpašs nenotika. Uzmanīgi pacēlis te vienu, te otru kāju Ēvalds ļāva nopilēt vairākām gaismas lāsēm. Telpa viegli vizuļoja un laistījās visdažādākajās krāsās. Uzmanīgi paspēris soli ārā no kabīnes viņš nostājās uz tuvākā akmens pakāpiena, kas veda lejup. Grīdu bija pārklājis caurspīdīgs gaismas plīvurs kas viegli novirmoja pie katras mazākās kustības. Ēvalds pārsteigts klusēja un mēģināja saprast parādības būtību. Šķita, ka tai vispār nebija svara. Vismaz viņš nejuta tās pretestību. Neparastais gaismas paklājs stiepās pār katru pakāpienu līdz pazuda lejup gaiteņa dziļumā. Kurp veda šīs kāpnes? Kas tās bija radījis? No kurienes plūda šī dīvainā, visuresošā gaisma? Jautājumu bija pārāk daudz. Bet varbūt tā bija kāda cita mums vēl nezināma bezgalība, tikpat neizmērojama un neaptverama kā zvaigžņotā debess, kas iesniedzās šajās dzīlēs? Un gaisma kas apgaismoja tās pakāpienus bija tikai pirmais šīs neparastās, dziļumā vērstās pasaules vēstnesis? Ēvalds uz mirkli iegrima pārdomās. Un tad kaut ko sevī cieši izlēmis droši spēra pirmo soli lejup... |
| (04.04.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |