 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Neredzamā |
| Mums bija pelnu debesis, Kas Rīgai pāri pletās, Un pavasarī tauriņi, Kas tieši oglēs metās. Mums bija garais trolejbuss Un ceļš līdz zemes malai. Mums katram sirdī atradās Pa neatklātai salai. Mums bija divas tagadnes, Kas zēla senču ziedos, Uz stūriem lielveikalu daudz Ar saukli “pērc un lieto”. Kur zuda laiks, kur sapinās – Kā ēna spoku namā Caur asarotām mežģīnēm Iet mana neredzamā. Mums bija pagalms aizkodēts, Bet alus neizbeidzās, Un krāsains valsis pašiem sev, Kas meža skavās steidzās. Mums bija jaunais gadu simts, Kurš dalīja un šķīra. Vēl šodien režīms visus mūs No mīlestības tīra. “Ak, nemeklē, nav jēgas vairs!” Kliedz sirds un atmin rietu, Ko skatot mīlu gaidīju, Bet sijājās vien lietus. Nav krāsu šļaksti valdāmi, Kļūst smadzenes kā glezna. Tu esi mana kalpone, Kā karaliene grezna. Ir cilvēks skudra maziņš, sīks, Un vai viņš mīlēt zina, Kad viendienīša solīšos Pa ietvi aiztipina? Un vienādīgs ir iznākums, Ja sadedz karstā lavā Kā pavasarī tauriņš spējš, Vai beidzies dzīvē blāvā. Mums bija pelnu debesis, Kas Rīgai pāri pletās, Un pavasarī tauriņi, Kas tieši oglēs metās. |
| (05.05.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |