priekškars aizveras
pilsēta vēro kā tu to vēro anonīmām acīm aiz aizkariem
ugunīgi sikspārņi samezglotos labirintos luksoforos deg
sarkandzeltenzaļa nakts pilsētas pelēkiem logiem glaužas klāt
tumsa, tumsa, tumsa cunami viļņiem maldugunīs apdedzināta pārpludina ielas
tālumā dimd reibusi pilsēta
ķirzaka nometusi asti kaila dejo melni pūkainā vējā
bet vēdekļi Mežaparka priedēs šūpojas gaisīgi viegli un trausli
sarkanvīns nakts krāsā, viegls kā skumjas džezs hipnotizē
un tu čato patiesību tādam pašam otrā pasaules malā
varbūt pāri ielas vienīgajā gaišajā logā
nakts plūst caur jums kā laiks un tu neesi viens
tev saka turies gan viss būs labi, tu saki turies gan viss būs labi
ārā viengabalains ir klusums un tu tajā iestiedz kā kukainis dzintara pilienā
un ir sajūta, ka tā tam ari ir jābūt
priekškars atveras
tu vēro kā balti zeltaina dzīve sitas pret taviem logiem |