Ja asarās dzimst piedošanas stāds,
Un katrs kamols sākas kaklā,
Ar tīru gaismu pārvilksies šī vāts,
Jo mīlestība – tā ir akla.
Caur dusmām, bailēm kamols ceļu ies,
Šis pavediens kā brīves ziņa.
Sods bargākais tad vaininiekus sies –
To nonāvētās sirdsapziņas.
Un negaiss milstot īsto brīdi tvers,
Kad nokaitētā šautrā triekties.
Dzims nākotne pār jums, kas kāzas dzers,
Kam simtreiz liektiem nesaliekties. |