 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Aiz apziņas, sirds stūrītī... |
| Aiz apziņas, sirds stūrītī Ir zināmi man kapi, Kur daži liekie guldīti, Ko skrienot nesastapi. Tur pensionārs kāds apbedīts Bez piederīgiem klusi, Jo progresīvi neskrēja Uz norādīto pusi. Viņš slējās dzīvē smeldzošā Ar plaukstām sauli sargāt. Kā ledus būris izauga Ap viņu vara bargā. Tur guļ kāds spurains jauneklis, Ar draugiem saderējis, Ka mājās pārradīsies viņš, Simts jodus nonāvējis, Bet jodi svaigas asinis Sev kausos atkal lēja, Līdz nebija vairs jaunekļa – To veikli nozombēja. Tur kāda trakā atdusās, Ko ļoti dziļi raka, Lai ārā neizkārpītos Jau tāpēc vien, ka traka. Tā patiesību pateiktu, Ja viņu nepiebeigtu, Un varenos raut gabalos Vai uzspridzināt steigtu. No savas nabas atejot, Var vainu jaust no malas: Mēs esam trausli, plīstoši Un vientuļi kā salas. Kaut zirneklītis uzaustu Pār visiem tīklus īstos: No soctīkliem, kas prātus tin, Par līķi palikt bīstos. Aiz apziņas, sirds stūrītī Ir zināmi man kapi, Kur daži liekie guldīti, Ko skrienot nesastapi… |
| (03.02.2024) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |