Nakti burvju varā pārņēmusi,
Melodija ienāk sirdī klusi.
Un ar vēsmas spārniem vieglā dejā
Miers ir ielaidies jau katrā sejā.
Kaut kur upe plūst kā ziemai dziedot,
Visas skumjas gribu svecei ziedot.
Piešķilt uguni ar lielu spītu,
Sevi brīvu just, ne ieslodzītu.
Kas pa biezo ledu upei sita?
Vai tur zvaigzne spalgonī šai krita?
Tikai ēna mēness ceļā spožā,
Dvēselē un sapnī paliekošā.
Norimst vientuļniece svece logā,
Uzaust rīts un pārvērš skumjas jokā.
Sarmā, bērzu galos, laiku vijā
Atgriezusies mana melodija! |