(Velt. A.A)
Tumša nakts, kurā dzied tikai putni
Tie gan ir drosmīgi.
Pat vējš neuzdrošinājās elpot,
Kad Tu, paņēmis manu roku savējā
Skatījies ezera ūdenī melnajā
Tik silts tas apskāva mūsu basās kājas
Par ko Tu domāji?
Par manu roku, kura paļāvīgi gulēja Tavējā?
Tavējā – liela un droša, uzticama..
Kāds dīvains mirklis..
Bet tikai mirklis.
Tad atnāca viņi, un viss izgaisa
Radās balsis un smiekli,
Uzelpoja vējš,
Ūdens atļāvās nošļakstīties
Nevienam vairs nevajadzēja aizturēt elpu
Mirklis bija pagaisis. |