 (www.feini.lv) |
| Darel : …tikai kad ir par vēlu |
| Vakarā pie vakariņu galda ģimene ēd ierastās sviestmaizītes, tad pēkšņi kāda nokrīt uz zemes. Kāpēc? Kāpēc sviestmaizītes vienmēr krīt ar sviestu uz leju? … šoreiz nokrita ar garšīgo desu un bagāto sviesta kārtu uz leju… pagājušajā reizē, kad maizīte nokrita arī sviests bija uz leju… Kāpēc tā? Neviens vienkārši neatceras tās desmit reizes, kad maizīte nokrita ar šķiņķi uz augšu, nepiedomā arī ka nejau katru dienu šī maizīte izslīd no rokām, bet mēs taču tās ēdam katru dienu! Bet kad nokrīt… Tad visa pasaule ir vainīga, tad nezini kur ķerties klāt, nezini ko iesākt! Kāpēc tieši man tā maizīte izslīdēja no rokām? un kāpēc tā vēl nokrita ar sviestu uz leju? Kāpēc? Kāpēc? KĀPĒC? gaisotne kļūst nervoza, sākas strīdi… nepārtrauktie jautājumi vēl visu pasliktina, un vienā brīdī tēvs pieceļas kājās, uzsit ar dūri pa galdu un saka ‘’PIETIEK!’’ …tad seko klusums, paiet neilgs laiks un vakariņas turpinās kā jau katru vakaru – mierīgi un draudzīgi, vaininieks jau vairs nedomā par nokritušo sviestmaizīti, bet gan par to cik maz trūka, lai vakariņas būtu sabojātas… Rokas trīc, bail ka vēl kāda maizīte neizslīd… trīcošām rokām griež siera šķēli, AU! Nazis izsprūk, un puisēns iegriež sev pirkstā, un raujot sāpošo roku nost, viena maza asiņu pilīte iekrīt māsas lielajā tējas krūzē, kas vēl pilna līdz malām… Pie galda atkal sākas strīdi, tagad gan vakariņas ir pagalam… Sakritības, ne? Tagad visi pamana, cik muļķīgi viss ir sagadījies… Un noveļ to uz sakritībām… Bet kāpēc sakritības? Viena lieta noved pie nākamās, tikai jautājums ir, kur tās lietas apstājas… Labās sakritības jau nekad nepamana, bet sliktās… Nākamajā rītā puisēns dodas uz skolu, pirksts kārtīgi apbintēts, bet vēl sāp, sāp ļoti, sāp tā, ka pat parakstīt ir grūti, un kad raksta tad sāp vēl vairāk, rodas dusmas, vainīgi ar atkal citi – tagad jau solabiedri, skolotāji, pat vecā garderobes tantiņa, kas padod jakas, visi ir pie vainas visi, visiem tiek pa drusciņai no dusmām, visiem tiek pateikts kas nejauks, bet tikai vakarā puisēns saprot, ka neviens cits tur nav vainīgs, vienīgi tā nejaukā sakritība, vienīgi viņš pats… Bet tad jau ir par vēlu… …ja nebūtu tā maizīte nokritusi zemē… Vai vismaz tā būtu nokritusi ar šo biezo sviesta kārtu uz augšu… Ja puisēns nebūtu sācis taisīt traci… Tikai tajā vakarā puisēns apjauta cik gardas patiesībā bija tās maizītes, cik daudzus svētdienas vakarus viņš bija tās ēdis, un nesaprata cik tās ir gardas… ‘’Tā jau parasti sanāk, ka visu labo un skaisto apjauš tikai tad, kad tas jau ir pazaudēts, kad jau ir par vēlu…’’ puisēns nodomāja, un paņēma vakar vakarā nokritušo maizīti, kas jau stāvēja uz šķīvīša pie miskastes un sāka ēst to lēnām, pavisam lēnām… Viņam vairs nebija kur steigties, viss bija zaudēts… Sviestmaizīte jau bija kļuvusi mazliet cieta, bet puisēnam tā tik un tā garšoja, lai cik arī cieta tā nebūtu… Kā nekā maizi mest miskastē nedrīkst… |
| (23.03.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |