 (www.feini.lv) |
| The Nobody : Aizkapa zeme |
| Es dzirdu kāds sauc Žēlabainā balsī sauc mani pēc palīdzības Es sekoju balsij Pār ādu pārlien zosāda Paliek auksti Es nonāku kapsētā Viss ir kluss un miglā tīts Balss mani sauc Un tumsā parādas gaisams stars Es dodos tai pretīm Mans ķermenis kļūst viegls Es nonāku līdz gaismai Tās ir durvis Un aiz durvīm dzirdama balss Saukdama mani palīgā Šaubas un bailes nomāc manu prātu Un tomēr es sniedozs pēc durvju roktura Durvis atveras Spoža gaisma apdullina mani Es neko nedzirdu Tik vaimans un to kā norit asaras Pašai neapzinoties es pārkāpju slieksi Skatam paveras neaptverams skats Zeme pilna ar nogalinātiem enģeļiem Ikkvienam ir norauti spārni Ikkvienam ir atņemts visdārgākais Es dzirdu šo enģeļu vaimanas un palīdzības saucienus Viss vienās asinīs Enģeļu asinīs Es turpinu doties uz priekšu Balss mani aicina Un es redzu kaudzē sakrautus enģeļus ar norautiem spārniem Kaudzes galā milzīgs krusts Krusts ir apgāzts otrādi Un pie krusta kājām gaisā piesiets pats enģeļu sargenģelis Es vēlos apstāties bet mans ķermenis neklausa Enģeļus vaimanas kļūst arvien skaļākas Lielais sargenģelis paceļ galvu Un paver savu skatienu uz mani Es nostājos tam pretī Šoks Lielais sargenģelis esmu es pati Sargenģelis nolaiž savu galvu Pēdējiem spēkiem tas norāda man uz kādu spoguli Es paveros spogulī un nokrītu uz ceļiem Spogulī redzama gulta Bet gultā ķermenis Viss vienās asinīs Ķermenis nekustas, neelpo Uz sienas stāv uzraxtīts Uzraxtīts ar asinīm "Piedodiet, mani sauca sargenģelis" Es novēršu skatienu no spoguļa Un paveros uz sarenģeli Sargenģelis raud Sāpju nomocīts un sagrauts Enģeļu vaimanas pamazām pieklust, bet neizzūd Asaras vairs nav valdāmas Es raudu Sargenģelis raud Nu mēs esam palikuši tik divi vien Es un Apgrieztā krustā piesitais sargenģelis Tas aizver acis Un neatver vairs tās Es paskatos uz spoguli Tumsa tajā mīt Iestājas klusums Neviens vairs nevaimanā Sargenģelis nelūdz pēc palīdzības Mana dvēsele to neiztur Es paņemu virvi un dodos tuvējā koka virzienā Paceļam tiek sasieta cilpa Un iesienu virvi kādā koka zarā Pakāpjos uz mirušā enģeļa ķermeņa Cilpa tiek uzlikta man galvā Acīm pazib atmiņas kā ēnas Pie dzīvibas nu vairs mani tur tik enģelis ar norautiem spārniem Un mans ķermenis saļimst Un karājas virves galā Dzīvibas vairs nav Tik sargenģelim norit sāpju asara |
| (30.03.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |