uzcep manu dvēselīti
meža malas paeglī
baltu miltos noviļātu
iebāz siltu azotē
sidrabiņa žagariņi
dzelzi karstu kurināja
melnu spārnu manīdama
miltus mala malējiņa
vai gan tēva dēli mana
peles pīkstam azotē
viņiem sava darba gana
klusi ganiņš stabulē
liepu laipas nolaipotas
basu pēdu solīšiem
nu dieviņa vaļa ņemta
saules as`ras sērdieņiem
riekšaviņa zelta riekstu
sidrabiņa zīlītes
bij` iekš mīļās māras šķirstu
šņāc ap kājām odzītes
migla ceļas tumsa laižas
saules meitas kavējas
pērkonīša dēliņš skaišas
krusti rūsas pārklājas
kikerigū
izdzisa liesmiņa
aizlaidās meitiņa
bāleliņš pļavā
kumeļu sien |