 (www.feini.lv) |
| Inese A.F.L. : Savus ienaidniekus mīlēt kā pašu? |
| Savus ienaidniekus mīlēt kā pašu? Kā lai mīl, ja sirds lūst pušu. Dievā meklēju es savu spēku, Lai šai blondīnei piedot es spētu. Dievs piedod, Tu viņai, jo tā nezina ko tā dara, Tā savā mulsumā nezina kāda sātanam vara. Kad pie buršanas trikiem tā ķērās, Kā pie pēdējā salmiņa tvērās. Dievs, piedod, viņi šo greizo soli, Par pagānu darbiem Tu bargi sodi. Žēlo, Kungs, žēlo, šo noklīdušo avi, Kurai par dzīvi ir priekšstati savi. Žēlo viņas raudošo garu, Sātans, ko nelaimē dzen ar varu. Dzīve, kas likās tik ziedoša, skaista, Pamazām pārvērtās drūmi baisa. Pažēlo, pažēlo viņas dvēseli, garu, Grūti ir dzīvot blakus tādam ar truluma garu. Acis, kas neredz, ausis, kas nedzird, Sirds, kura pukst, bet otru blakus nejūt. Dīvaini sanāk, bet nespēju ienīst, Tādu, kurš pats sevi tā ienīst. Vai gan kāds, sevi mīlot un cienot, Spētu divas laimīgas ģimenes ziedot. Meklētā mīla tiem kļuva par slazdu, Tad, kad tie dzīvē pieņēma lāstu. Kad no svētības atteicās cēli, Kļūstot cieti, kā akmens tēli. Dievs piedod viņiem, šos briesmīgos maldus, Dod viņiem sirdsmieru, sapņus saldus. Modušies viņi, lai saprot un jūt, Ka laimi var tikai ģimenē gūt. Ģimenē, kuru tiem devis Dievs, Nevar tiem aizstāt sakars neviens. Dievs, viņus Tavās rokās es dodu, Tu jau Pats viņiem noteiksi sodu. 07.11.2004 19.20 |
| (14.04.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |