 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Redze |
| Neprotamas pārdomas manā zemē gozējas, Netveramas idejas savā starpā plūkājas. Mēnesgaismā raugoties, jaunu ceļu lūkoju - Vai patiešām kaujoties sasniegt man ko vēlēju? Neredzami cilvēki mani blakus gribēja, Nedzirdami skaņdarbi patiesībā viļņoja. Netaustāmi paraugi manu dzīvi veidoja, Tā būs arī nākotnē, lai ar dzīve mainīga. Apkārt lieli cilvēki savu dzīvi dalīja, Sejās tapa drūmāki, visu tā tie redzēja. Visu tā tie redzēja, dikti dziļi pētīja, Tad tie tik daudz saprata, klusi sevī raudāja. Arī viņa jūtīga, pārāk daudz ko redzēja, Acīs bija skumīga, mana sirds to vērtēja. Pajautāt, ko domāja, sapratu, ka bezjēga - Apkārt bija jautrība - citu viņa runāja. Domāju, kā neraža, redzot visu, iegrimstam Smagu domu dūmakā, īsti dzīvot nemākam. Tomēr būtu jāsaprot, redzot krāsas īstākās, Jāmācās ir izdzīvot, ja ne tā, tad pakrītās. 12.04.02 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |