 (www.feini.lv) |
| Inese A.F.L. : Sievām |
| Neļausim mums mūsu dzīvi atņemt. Vien pašas savas svētības varam mēs saņemt. Neļaujiet vīriem atņemt mums prieku, Neuzņemoties par dzīvi atbildību lieku. Pagriežot muguru skauģiem un meļiem, Iesim tikai pa sev lemtiem ceļiem. Paceļot rokas un slavējot Dievu, Atbrīvotas paļāvībā sāksim šo dienu. Nedzirdot to, ka kaimiņi paļā, No rūgtuma sāpēm tiksim mēs vaļā. Neklausot draugu padomiem glupiem, Apkārtējo dzēlībām, ieteikumiem strupiem. Nepaļaujoties uz vecāku padomu vien, Ja tie pret Dieva likumiem iet. Dzīvosim tā kā saka mums sirds, Laimi mūsu nevar piedzīvot cits. Sadzirdot to, ko Dievs mums vēlē, Neiesaistoties pasaules netīrā spēlē, Paceltu galvu pa dzīvi ejot, Smaidot un mīlot, ne asaras lejot. Dievs mums ciešanas devis ar mēru, Negrib viņš redzēt mūsu vaigu sēru. Katru dienu, gadu no gada, Ne jau uz bēdām, bet priekiem mūs vada. Ja mēs paši laimi atņemt sev ļaujam, Grēkiem, dēmoniem durvis vaļā raujam. Dievam atliek nopūsties vien: „Kādēļ šīs bēdas pie sevis tu sien? Neņem šo nastu! Šī nasta nav tava! Katram lai tiek sava daļa. Vieglāk ir kopā nastas nest, Bet tu zem svešām vairs nespēj dvest. Ko lai daru ar tādu avi? Kurai par atbildību uzskati savi. Bezatbildīgo pulki ar tavu palīdzību aug, Dzīve grūtumā esi salauzta, raug! Atdod šo nastu! Uztici man. Ļauj, lai tavā mājā smiekli skan. Neļauj citiem savu dzīvi atņemt, Tikai tad varēsi Manas svētības saņemt.” Paklausi Dievam. Nastu zemē liec. No bailēm un rūgtuma vaļā tiec. Uzsmaidi vīram, savus vecākus skauj, Pret tuvākiem savai mīlestībai vaļu ļauj. 03.12.2004 22.07 |
| (23.04.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |