Pirmais mani modinās vējš-
tik nespējīgs un vājš.
Diena leks man acīs-
vienalga ko māte sacīs.
Saskaitīšu pasaules kokus
un piekāsīšu elles lokus.
Arī paradīze man nespīd,
man pārāk patīk,kā aiz loga domas krīt.
Uz manas dvēseles svītru kodi-
kur tik daudz tu viņus rodi?
Skropstas cieši,cieši ciet-
tikai tā var pie tevis aiziet. |