| mēs bijām saliekti pār saviem sapņiem
 bijām tiem līki pāri
 tik nodevīgi un kāri...
 
 tu baudīji manu miesu
 tik pašsaprotami un
 tur piedzima nodevība
 tik nepārprotami
 
 
 cik daudz tu spēj ciest
 cik daudz nedomāt...
 un cik daudz spriest?
 
 cik daudz tu spēj sist
 cik daudz aizmirst
 un cik daudz krist?
 
 man bij' par daudz
 kā tevi sauc?
 man bij' reiz draugs
 kā viņu sauc?
 |