Ir laimes gadi gājumā,
Ir mazais audzis garumā,
Nav šaubu, barots pabrangāk,
Bet sanāk dīvaini – kaut kā.
Tam gadi četri kabatā,
Uz ielas iziet ritumā,
Lai skrietu iekšā dzīvībā,
Kā gribas aiziet līdzgaitā.
Kā nākas un kā nenākas,
Bet tie ko mājās negaida,
Tiem vairāk spēka savācas,
Bet drūmi – arī ļaunuma.
Un mazais kā jau lutināts,
Ar baltu pienu slapināts,
Kā nespēja viņš pretoties
Tā sāka melnam biedroties.
Un vecāki ir satriekti,
Kad sadzird pirmo “pazūdi”
Vai prasti mazo lamājot
Uz ielas kādu puišeli.
Iepazīsti, tas ir viņš, kas mājās smaida. |