 (www.feini.lv) |
| Inese A.F.L. : Ja nezinām īsto vietu |
| Šīs rindas jums rakstu par lietu, Kas rodas, ja nezinām īsto vietu. Dievs Ādamam iedeva sievu, To visi mēs zinām kā Ievu. Tos Ēdenes dārzā Viņš lika, Un katram savs pienākums tika. Par dārza kopēju, sargu – Ādamu cēla, Jo radījis to bija pēc sava tēla. Bet Ievai bij uzticēta palīga loma, Jo sargāt un valdīt nav viņas joma. No visiem augļiem tiem atļāva baudīt, Tik viena koka augļus tiem nenobaudīt. Bet Ādamam dārzu netika sargāt, Lai čūska tur netiktu, nebija gādāts. Aizmirsa Ādams rūpes par sievu. Un tā čūska pievīla Ievu. Redzot, ka Ieva ēd augli šo kāri, Ādams sev ņēma, kas palika pāri. Kad aizliegtā auglī abi tie koda, Pēkšņi saprata, ka ir bez goda. Apslēpt savu plikumu centās, No sava Kunga krūmos metās. Ādamam stipri sašļuka dūša, Radās doma – par upuri kļūšu. „Tā sieva, ko Tu man devi, ir ļauna, Kā tādu dot man nebija kauna”. Ieva iepleta acis un bailīgi teica: „Čūskas viltība mani pievīla – veica.” Kopš tā brīža – čūska līzdama lien, Visu mūžu no pīšļiem pārtiek vien, Sievas radību sāpēs mokās, Pēc vīra kāro, bet tas nedodas rokās. Jo vīram ir atļauts pār sievu valdīt, Bet smagi strādājot maizīti baudīt. Vīra dēļ zeme nolādēta tapa, Un kā pīslim tam atgriezties kapā. Tā no Ēdenes izdzīti ārā, Savas dienas tie ciešanās vada. Līdz tam brīdim, kad viena sieva, Pasaulei dzemdēja Dēlu no Dieva. Viņš mūsu grēkus uznesa krustā, Atbrīvojot mūs no ciešanu gūsta. Ar viņu atgriezās zaudētā brīve, Katram dāvātā mūžīgā dzīve. 21.03. 2005 01.17 |
| (04.05.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |