 (www.feini.lv) |
| Hektors : Rudens atmiņās slīkt ir stulbi |
| Sāp man vēders No bezgalīgiem taureņu klejojumiem, Rudens plēš mani pa trim daļām, Tā pirmā par tevi, otrā par mani, Tu domā, ka trešā par mums? Nē! Atkal par mani, Jo visu šo saulrietu pasauli, Gribas sev piešūt. Lietus plaucē rudens nolapotos asfaltus, redzamas ir zvaigznes jau agri, Dievs liekas skatās uz mums caur rozā prizmu, tavas delnas ar krītiņiem uztrieptas uz sienām, mazi ķer pēdējo vasaras dvašu, lielie grib vēl sajust kā smaržo rudenīgi sārtais benzīns, un tad es gribēju tev teikt: Lietus aizskalo tavu siluetu Un tu pa mākoņiem dzīvo, Brīvību tu man devi, Es aizgāju melns un balts, Tāds kā vientuļš, Oranžas vāveres skrēja pār pļavu, Zaļi, egļu zaļi koki lūza Pār ezerziliem elektrības vadiem, Un es sapratu, Tu arī esi elektrība Un man sāk pietrūkt tavas fāzes. Mēness lēja baltvīnu pār mūsu dzeju, polārzvaigzne pazuda aiz mūsu lielās vienaldzības galaktikas, krita no debesu velvēm eņģeļi aiz laimes, ka uzdrošinājos tev pateikt, un es to tik ļoti arī gribēju: Tavas acis liek amnēzijā krist, Tavas lūpas iedrošina uz tevīm kanēli kaisīt, Vīns, klusums un mana īstenība Dzen tevi pie rīta rasas veldzēties, Tveice uz tavas rozā muguras Mani iespiež bohēmā Un es tev gribēju pateikt- Es eju, atnāc nākamgad, 2005. gadā, Tur, Kur es tevi no jauna zīmēju ... |
| (20.05.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |