 (www.feini.lv) |
| Maija : Kad parādies tu |
| Acis meklē patvērumu, meklē acis. Sirds taustās pēc otras sirds. Prāta tīmekļos ir tik daudz upuru, izdomātu, ne īstu. Ja klausa zemapziņai, kļūdās. Smaids, lai neaizvainotu, lai pārtrauktu mulsumu, kas radies nejauši, saskrienoties cilvēku acu zīlītēm. Kārtējā kļūda, sāpes. Nemaz nevajag nodevības un melu. Pietiek ar neizdevušos pagātni, mazu liesmiņu, kura neizturēja mūsu elpu un noslāpa. Kā brīnums sirdīs sāk mīcīties degošas ilgas… un nodziest… Vilšanās. Siltas dienas apskauti peldējām pa viļņiem. Labsirdīgas acis. Ļauns zīmējums uz ķermeņa. Es neteicu savas jūtas. Tu nezināji… Vārdi. Tādi droši un ar stipru pamatu. Un galvā kā vienmēr tukšums, balta lapa, izdilušas smadzenes. Acis spētu ieaijāt. Skatiens nedūra, tas glāstīja. Vārdi staigāja pa mākoņu maliņām, noraudzīdamies uz zemi. Bet gravitācijas spēks tos nepievilka ar savu spēku. Kā vienmēr, prāta paģiras nāk neīstajā mirklī. No tām sāp dvēsele un nemedicīniskā sirds daļa. Zemapziņa sarijas vēl neatklātas narkotikas, kas rodas cilvēkā un sagrauj visu iekšējo pasauli. Efekts vienmēr izzūd, kad parādies tu. |
| (28.05.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |