monologos slīkstu
kā tikko dzimis kaķēns,
māt, kas notiek
starp tevi un visu...
Visu
es šodien jūtos
kā visums
pārsūtīts tiem,
kas paši nemāk izplesties.
izplesti spārni
pār dzelzs ķēdēm,
brīvs un dzīvs
es un tu?
Nē,
tu esi piesaitēts vienradzis,
ar vienu dūrienu
manā sirdī – bezgala cietajā,
salauzts tavs rags,
un māt, tu pati salūzi
aiz visa ko tev dievs bija devis,
un māt,
tavs visums nav balts...
Viss. |