 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Vilinošā vilšanās |
| Mācies, lūk, no savām kļūdām, visiem saku tā, Arī es tā darīt gribu, gadās, nesanāk. Vilšanās ir tāda lieta, kura nogādā Vispirms paradīzē saldā, tālāk kamīnā. Ne pie. Skumjā laime man ar Tevi, brīnišķīga esi Ko lai daru es ar sevi, aiziet negribās. Laimes saime mums ar Tevi, varētu, nu bet nekā, Ka lai daru es par labu, aizplūst nespējās... Maigā dvēsele un raksturs, piestāvīga baigi, Sirds vai lūzt kā dzīves malta, sabrūk, pierastāk. Lūk par ko man tādi joki, nežēlīgi spraigi, Es ar savu sirdi – nastu gribu pastaigāt. Tavas uzvedības, runas, neprātīgās...Tu Rod, ka pasaulē mīt mana , tā, kas der tik klāt. Runas tās, kas citur mērkā, trāpīgi dzen tur, Kur bez Tevis nebūs miera, tur kur viens es nāks. Redzu es, kā bijis laimīgs, neticami, naivi, Katram sava karma rasta, savu laiks jau prast. Nav šī lielā bēdu dziesma, vienu dien ar Tevi, Tā ir tikai paradīze, ko ne mūžiem rast. Zini, tādu variantu, nevainoti skaistu, Neticēju iepazīstot, nemēdz tā būt, nav. Tālāk nāca apgaismība, neviltota, raiba, Tiešām dzīve pajokoja, pietiek, cik tad var. 10.03.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |