 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Pretējību baudās |
| Tik skaisti ir būt stipram un pēkšņi vājam kļūt. Tik apburoši - vājam un pēkšņi spēkā būt. Man patīk redzēt maigu, kas brīžiem saņemās, Es mīlu satikt raupju, kas brīžos atmaigstās. Un visiem tomēr bailes no cita, pretējā – Lūk, sanāk, esi tādīgs, dies, turies savējā. Ja pamanīs - tu citāds, tev nāksies taisnoties, Bet es no malas smaidīgs par tevi priecāties… Mēs izskatīties gribam, kā domās redzam “Es” Un nepieļaujam iespēju, ka dažādi ir mēs. Tu vienmēr bijis varonis, bet citbrīd neveiksmēs, Tu nebaidies, tas skaisti ir, tu cilvēks, piestāvēs! Šis dzejolis stāsta par to, ka cilvēks ir skaists, kad viņš mirkļiem paliek neraksturīgs sev. Piemēram, vienmēr visu varējis, bet te – pēkšņi kādā situācijā viņš kā mazs bērns ir bezpalīdzīgs un izmisis. Vai – cilvēks visu mūžu neko nav varējis un pēkšņi saņemas un ar milzīgu apņēmību sejā kaut ko cenšas panākt. Nav nozīmes kā tas turpinās, bet skaists ir notikums, situācija. 15.06.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |