 (www.feini.lv) |
| Agy : Cīņa |
| Es atveru acis – ir nakts. Atkal nakts. Jau nakts. Vai vēl nakts. Es nezinu, bet tā ir nakts. Un šoreiz tā tiešām ir nakts. Tā ir baisa, melna, draudīga, biedējoša, tumša un indīga. Tā ir ļauna. Arī mana mīļā istabiņa ir cita. Liekas, ka tā būtu uz mani dusmīga – tā ir tumša, šaura un smacējoša… viena svecīte vēl nav nodzisusi… tā vēl deg… TĀ CĪNĀS AR TUMSU! TĀ NEPADODAS! VISS PULSĒ! Viss un sāp. Patiesībā laikam atrodos šoka stāvoklī – es nespēju parakstīt, nespēju padomāt, nespēju paelpot. Nespēju IZDZĪVOT! Trīsvienība! Vai zini, kas ir trīsvienība – NAKTS, TU UN DOMAS. Šī trīsvienība mani smacē, krata, moka, bendē. Es gribu nedomāt, lai izdzīvotu, bet nedomājot es nebūšu dzīva. Es gribu aizmigt un aizmirst par visu, bet tad es vairs nepamodīšos. Es smoku un salstu, tu biji mana elpa mans siltums - mana dzīvība, bet tevis vairs nav, tu pazudi. Tagad nezinu tikai vienu… tikai vienu. Vai par maz tevi turēju, vai par ciešu. Es nezinu un šī neziņa mani žņaudz nost, tā liedz man ieraut pēdējo elpu pirms aizeju – tā liedz man paņemt tevi sev līdz. Un atkal mans vienīgais glābiņš ir asaras. Asaras cīnās ar neziņu par vienīgo iespēju – nogalināt mani. Asaras uzvar… un nu ir skaidrs viens – es nevis nosmakšu, es nevis nosalšu, bet noslīkšu savās asarās. Es dzirdu izmisīgus saucienus pēc palīdzības, bet neviena nav… neviena nekur. Bet es dzirdu, dzirdu, dzirdu. Kā tas var būt? Visapkārt tikai klajš lauks, nevienas dzīvības, nevienas kustības un tomēr kāds izmisīgi sauc, un tās nav halucinācijas. Tā ir patiesība. Kādam ļoti vajag manu palīdzību – taču es nezinu uz kuru pusi skriet – visapkārt viss viens –lauks un klajums. Es stāvu viss griežas, es griežos, viss riņķo ap mani – sirds sažņaudzas, galva apreibst. Vienalga nespēju viņam palīdzēt, vienalga nespēju viņu atrast. Es nokrītu ceļos un tieku sabradāta. Es jūtu katru soli, kas man tiek uzmīts, es jūtu katru mazāko, bet neviena nav. Es zinu – viņus vienkārši nevar redzēt. Viņu ir tik daudz un visi sauc „PALĪGĀ!”, viņi visi ņirgājas par mani – noskatās un nosmejas par manu naivumu un vēlmi palīdzēt. Tiem neredzamajiem nemaz nevajag manu palīdzību, tas ir tikai veids kā mani iznīcināt, tomēr naivums neļauj atstāt kādu nelaimē, tas dzen mani palīdzēt, bet es nespēju palīdzēt, jo es neredzu viņus. Esmu bezspēcīga, esmu sabradāta. Atveru acis. Pārāk gaišs. Bezspēcīgi aizsniedzos līdz pulkstenim, kas dusmīgi saka: „Pareizs laiks – ir sākusies otrā lekcija!”… nu un? Mani nemoka izmisums, vilšanās… es tikai jūtu, ka naktī cīņa ir bijusi drausmīga – uz sava kakla redzu nāves roku nospiedumus (un acīs nozib skats, kā viņa mani žņaudza). Galva sāp, tā ir sasista ar domām. Šīs domas vakar mani ilgi mocīja – vakar es bezspēcīgi cīnījos, bet šodien jūtu zaudējumu, bet, ja jūtu, tad varbūt tā bija uzvara? Spogulis paskatās uz mani žēlīgi un izsaka līdzjūtību, es tikai nezinu vai par zaudējumu vai uzvaru. Acīs var redzēt asaru pēdas, var redzēt cīņu. Bet atkal nav skaidrs, kurš uzvarējis! Es izlienu no segas apakšas un pieceļos!... un turpat uz grīdas arī nokrītu. Lūk, tas laikam bija zaudējums. Un vai var teikt, ka esmu cīnījusies godam, ja visi mani ir pametuši, pat manas slepkavas – asaras, domas, aukstums un nāve. Tām vienkārši apnika šī bezgalīgā cīņa, slepkavas aizgāja, un tā nav uzvara – ne mana, ne viņu. Tas tikai nozīmē, ka cīņa vēl būs – līdz uzvarai. Es skatos uz izdegušo svecīti un domāju – IZDZISA, ZAUDĒJA, PADEVĀS. Un tomēr ir gaisma, cita gaisma – nakts ir uzvarēta. Un tas nav zaudējums – atdot savu dzīvību, lai kāds varētu dzīvot, tā ir uzvara pār sevi, pār melno, pār pasauli. Tā ir uzvara pār nāvi. |
| (10.06.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |