 (www.feini.lv) |
| Agy : Nekad nepietiek |
| Es nezinu, kāpēc man nepietiek ar to, kas ir! Ar manu dzīvi, ikdienu, draugu… viņa mīlestību un pieskārieniem. Kāpēc man vajag vēl un vēl? Kāpēc? Kā bagātniekiem, kuriem nepietiek ar to daudzumu naudas, kas viņiem jau ir. Viņiem vajag vēl un vēl… un nekad nebūs gana. Es gribu rimties reiz! …bet tikai mazliet vēl… vēl nedaudz… vēl pēdējo reizīti… vēl mazliet laimes… un tad būs gana! Tad gan viss! Muļķības! Bezsakars! Tikai daži burti, vārdi un zīmes manā mobilajā „Nu saulīt, kā veselība šodien? Ko daries, kā atpūties??? Neesi bēdīga!!! TRAKA…………………………….chih – pih!!!” Taču ar to pietika, lai šīs neskaidrības liktu man uzsmaidīt un priecāties par pasauli… Nē! Es neesmu iemīlējusies! Šo cilvēku es nemaz nepazīstu! Bez tam man ir draugs (atstāj tādu puisi tik uz mirkli vienu un meitenes jau kārsies viņam kaklā) Bet es gribēju riskēt! Šoreiz es nebaidījos vairs. Man pietika drosmes! Es varēju atļauties, jo… gribēju ieelpot dziļāk savās plaušās to smaržu, kas tik ļoti vilināja un likās tik salda un nekad iepriekš neizjusta. Kāpēc es esmu tik vienaldzīga ar to, kas notiks tālāk? Tas taču bija daudz nozīmīgāks! Tikai kāpēc šoreiz vilinājums bija tik liels, ka tam nespēju pretoties. Jutos kā mazs izslāpis bērns ejot garām arbūzu stendam. Zagt nav labi! Bet tik ļoti slāpst! Vienalga, kas būs pēc tam. Vienaldzība pret viņu mani beidza nost… kā milzīga žņaudzējčūska tā žņaudza mani ikreiz, kad es biju viena… tā nerimās žņaugt mani, līdz es padevos… un izplūdu asarās… Tā nebija mīlestība, tur vispār vairs nebija jūtu (jautājums vai vispār kādreiz bija)… tas viss mani smacēja, un neviens mani nevēlējās izglābt… kaut tikai mazliet palīdzēt no tā visa atbrīvoties… TIKAI VIŅŠ – OTRS VIŅŠ visu pasauli manā acu priekšā apgrieza otrādāk. Pēkšņi viss notiekošais lika man no laimes smaidīt – katrs pretimnācējs, lietus vai priekšmets izšmauca no manis smaidu, smieklus un laimes asaras… Šodien viss likās daudz skaistāks un brīnišķīgāks! Tikai tāpat… vienkārši… saule bija paslēpusies aiz pelēkajām debesīm un parasti tas likās ļoti nomācoši… Taču šodien tā bija labāk… jo viss bija citādāk… Varbūt patiesībā uz acīm bija uzliktas biezas rozā brilles, kas slēpa patiesību? Kā gan savādāk to varēja paskaidrot? Viņš man uz acīm uzlika šīs brilles, ka mani mānīja…, bet tā vajadzēja Kāpēc šodien bērzu birztaliņa, kas parasti likās noslīkusi un pelēka, bija tik skaista un smaidīja man pretī ar siltu smaidu. Zaļā zālīte kā mīksts samta paklājs… bērzi tik balti un stalti… it kā tā būtu pavisam cita pasaules mala – sveša zeme vai skaista pasaka. Kaut kas to bija nobūris…, bet varbūt noburta biju es? Ja nu manas acis uzzīmēja sev tīkamu ainu – to pēc kā tās skuma un tik ļoti ilgojās… Man pietrūkst siltuma un mīlestības… ļoti… viņš nespēj man dot to, kas man ir vajadzīgs. Man vajag sajust siltumu, kas strāvo no viņa ķermeņa, man vajag, lai kāds man sabužinātu matus, lai izstarotu, ko tādu, kas liktu man smaidīt un ne mirkli nebeigt smaidīt… man vajag, lai kāds mani naktī paņem aiz rokas un uzved kalnā.. visaugstākajā… un parāda, ka zvaigznes nekrīt tāpat… ka tās tik grib mirt savādāk… man vajag… VAJAG… VAJAG …. Vajag kaut nedaudz romantiku… Vai tad visa pasaule nav romantiska, ja vien tev blakus ir cilvēks, kurš to parāda… kurš paņem tavu plaukstu un ieliek tajā saujiņu prieka, laimes, mīlestības… un asaru… Vai ir iespējams mīlēt cilvēku, kas … nav tava otrā ābola pusīte… vai var salikt kopā divus dažādu šķirņu ābolus tā, lai liktos, ka tas ir viens? Pūlies cik gribi, bet nevar… tas nav iespējams! Viss var likties ideāli un perfekti – viens vesels ābols – pa gabalu… atliek vien palūkoties no visām pusēm un tuvāk, kad atklājas, ka tas viss tikai acu apmāns un viltojums. Ko gan es cenšos apmānīt? Viņu? Ģimeni? Draugus? Vai pati sevi? Kā lai uzzinu patiesību par manām jūtām, ja manī tik daudz pretrunu, tik daudz vilšanās, cerību un ilgu.. pēc mīlestības – tādas patiesas un neviltotas. |
| (19.06.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |