 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Smaids |
| Ai maziņās, jūs man tā prieku dodat, Kad atceros es laikus tos, man bija trakāk vēl. Ai jokainās, es nevaru par šitām izdarībām, Nu nav pat miera sekundi un scēnas vajag dēt. Ir steigās jāapvainojas, ir steigās jāiešņukst, Kad atceros es savu laiku, scēnas - vāji teikts. Ai jokainās, es nevaru, man vienmēr smaidi nāk, Ne vienmēr var būt atklāti, jo tajos kāds var steigt. Šīm aktīvisms neredzēts, jo nav kur sevi likt, Tad kaut pa sienām rāpot var, ja nagi gari būs. Šis vecums tāds kā cilpa, kas kājai apkārt “klikt!” Un nezināmais spēks to rausta, nemiera ir gūsts. Bet atkal, kad mēs paaugam, nāk citas gudrības, Mēs vēlam izrādīties ar, bet tikai viltīgāk. Un kad mēs esam gudrāki vai citvārd sausi ar, Mēs cenšamies būt pārāki, bet vienmēr akurāt. Vai tā ir labāk? Dzīvīgums pazūd rutīnas spēkratā. Un mēs esam tik bailīgi un aizspriedumaini, tik lieli. Mēs visi. Bet tā cilvēks ir iekārtots. To varētu saukt par savstarpējo attiecību nosacīto demokrātiju. Nedarām to, kas citus var mulsināt. Pareizāk sakot gan darām visu to pašu, tik gudrāk apliecinot sevi, bet ne tik atklāti. Demokrātija – rēķinies ar citiem vai arī – vismaz izliecies, ka rēķinies. Haotisks tēmu pārlēciens, tā notiek, kad miegs nāk ļoti :) . 27.11.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |