 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Mazvēles |
| Ai, mīlestība, mana klusā stīga, Uz kuras spēlēt, ja ir noskaņota labi. Tev nezināt kur skatīties, ja brīva, Tu izvairies no visa, zinot dabu. Ai mīlestība, gudra esi tagad, Vairs neķeries pie papīriem, kas tukši, Un arī tie, kas pārdzīti līdz malām, Ar tur vēl var būt strādājuši rukši. Ai mīlestība, baida mani tādi, Kas skarbi paņem dzīvi, tālāk iet, Tie atņemt var to skaisto, kam ir māli, Tie nonicina šaubas, apturiet! Ai mīlestība, ko tās dara klāt man? Es neskaros, kā kādreiz darīju. Man staigā garām smaidot, saucot, Bet nē – man tikai acis baudu rod. Ai mīlestība, nav šīm vietas šeitan. Bet meklēju un, retums, ieraugu, Bet tur, kur mani viļņos samet, Tur enkurs ieķeras un gremdēju. Ai mīlestība, ja es kādreiz jaustu, Ka atteikšos un smelšu garām visiem, Es smietos, plaušās plēšot gaisu, Bet tagad klusi smaidu – kaut vai sitiet. Ai patiesība, mana gudrā māsa, Tev vienmēr ir ko pateikt vai ko spriest. Un tagad klusām murmulējot kādam Es dzirdu, kāds tas viss ir sviests. Vērtības un sapratnes mainās. Rodas mazāks loks un iespējas. Un viss vēl ar nevēlēšanos kādu nospīdzināt ar sevi. Ir cilvēki - problēmas savā pamatā. Un to nevar mainīt, to pat nedrīkst mainīt, jo reizēm tajā ir dzīves jēga. Zaudējot savus pārdzīvojumus un īpatnības, es atvadītos no sevis. Kam vairs būtu jēga? 09.12.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |