Zvejnieciņ, ai zvejnieciņ,
Kāpēc savu laivu rotā?
Agri dosies jūriņā,
kad tā maigos viļņus mētās?
Cik krāšņš ir tavs zaļais tīkls,
ar dimantiem un pērlēm vīts,
Ai, kāpēc met to viļņiem virsū,
tad, kad rīts ir miglā tīts?
Zvejnieciņ, nu puisīt manu,
tu saules meitu nenoķersi,
tikai saulei rietot klusi, klusi,
varbūt to aiz rokas tversi.
Noskūpstīsi viņas pieri,
Noglaudīsi zelta cirtas,
Piespiedīsi sev pie krūtīm,
tev nezināmas jūtas tādas.
Dēliņ, mīļo zvejnieciņ,
Skrien nu aši tu pie mātes,
ej un stāsti mīļajiem,
kā saules meitu satiki. |