 (www.feini.lv) |
| Poena : Dzīves plakāts II |
| II daļa Paskaļā balsī kāda sieviete gados iesaucās. Ārā sāka satumst, vējš pieņēmās spēkā un bites gaudojoši sauca pie netālu esošās liepas – zzzzzz zzzzzz zzzzzz. Tās steidzās uz māju. - Zanda! Kur Tu esi palikusi? Negaiss tuvojās! Sieviete iesaucās skaļāk. Viņas balsī bij manāms mazs satraukums. - Es te! Atsaucās jaunā sieviete. Ar smaidu skriedama pretī savai mātei. Viņas seju apspīdēja mēness, kurš slīdēja caur mākoņu spraugām. Protams, viņa bija kārtējo reizi aizrāvusies ar fotografēšanu. Jā, ko tik ar mūsdienu tehnoloģijām nevar panākt. - Paskati cik skaisti – debesjums, daba vienmēr runā ar mums! Zanda maigā balsī iesaucās. Tajā bija jūtama liela sajūsma par notiekošo. Māte neko neatbildēja, tik noburkšķēja. - Dabas bērns. Meitene dzīvoja kopā ar māti kādā mazā pilsētā netālu no jūras. Dzīve šajā pilsētā bija vienmuļa, bet meitenei prieku sagādāja jebkurš gadalaiks. Viņa spēja novērtēt to skaistumu, ko mums sniedz daba. - Māt, paskati ko esmu sabildējusi. Skaisti! Tas ir sajūsmas vērts. - Jā meit, daba ir skaista, ja tik katrs spētu to novērtēt, pirms zemē mietu dzīt. - Ko tu ar to domā? - Dzīve nav tik vienkārša kā tev šķiet, jo cilvēki pakļaujas emocijām un vergo naudai. Cilvēks ir kā dzinējs, kuram nepieciešama degviela un šī degviela ir nauda... daba. - Par ko tu runā? - Tev tas taps vēl skaidrs. - Paskaidro. - Tas nav to vērts. Laiks darīs savu. Skolas dienas aizvien vairāk Zandā izraisīja pārsteiguma sajūtu. Viņa bija jauna sieviete ar raksturu, laikam arī tāpēc labākie draugi tai bija puiši un lelles to it nemaz neaizrāva. Tā skolas gadi pazibēja it kā nemaz nebijuši. Tik liegi atmiņā nosēdušies kā pelni, bet tiem ir sava vieta. Svarīgi ir nepazaudēt to, kas reiz esi bijis, svarīgāk ir to apzināties. Tas ir kā daudzkrāsains dzijas kamols. Pēc skolas beigšanas Zanda iestājās augstskolā un papildus iekārtojās darbā vietējā pilsētas avīzē par fotogrāfu. Viņa fotografēja visu – pasākumus, intervijas, grupas, kā arī ne tik priecīgus notikumus – avārijas, ugunsgrēkus un tamlīdzīgi. Jāatzīst, ka fotogrāfijas bija fantastiskas. Ne velti viņa jau kopš bērnības fotografēja. Kāda firma pilsētā atklāja savu pārstāvniecību un viņai ar kolēģi bija jādodas turp, lai intervētu šīs firmas valdes locekli. Tā bija masīva padomju laikos celta ēka. Zanda iesaucās. - Ū, šis vecais nams! Atceries? - Jā, Zanda. Tas gadiem ir stāvējis tukšs. Puiši toreiz te stiklus dauzīja un Māris sagriezās. Toreiz viņam uzlika vairākas šuves. Viņš laikam tev gribēja izpatikt. - Labi, labi, nu ko tu man te stāsti. Ieejot vecajā namā abas sievietes bija pārsteigtas. Vecās padomju laiku iekārtas bija demontētas, kolonas atjaunotas un pavērās graciozs skats: sienas baltas, griesti kā mozaīka, vecās masīvās lustras atjaunotas laistījās zeltainā krāsā. Zāle bija pilna ar viesiem. Pēkšņi. - Labdien! Vai varu jums kā palīdzēt? - Labdien! Abas jaunietes atmeta, raugoties apkārt. Viņas nebija gaidījušas, ka vecais nams būs tā pārvērties. - Jā, mēs esam no pilsētas avīzes ”Pilsētas ziņas” un meklējam Šapara kungu. - Laipni lūgti, sekojiet, lūdzu, man. Sieviete ierādīja abām meitenēm vietu pie galdiņa. - Sēžaties, lūdzu. Pēc atklāšanas ceremonijas Šapara kungs sniegs jums interviju. Kafiju, sulu vai tēju vēlaties? - Apelsīnu sulu, lūdzu. - Man to pašu. Pēc brīža sāka skanēt mūzika. Pie centrālajām kāpnēm, pret kurām bija pavērsti visi galdiņi, parādījās kāds vīrietis uzvalkā. Zanda, negaidot paķēra fotoaparātu un sāka bildēt. Vīrietis virzījās lejup. - Labdien, cienījamie viesi. Šodien mēs šeit esam sapulcējušies par godu firmas ”First star tours” jaunās pārstāvniecības atvēršanai. Zanda ar Ivetu sačukstējās. - Viņš taču ir mūsu gados. Tik jauns! - Jā, bet izskatās ļoti labi. - Nav ne runas, kārumniece! Turpinājums sekos |
| (09.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |