 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Lietus tercas |
| Aiz loga pelēks lietus līst, tā debesis ar sevi veļu žāvē, Bet jutekļos – tur bēdas pulsē vakaros ar priekiem mijot rītus. Stroboskopos - laiks un sajūtas tik džaivu trin. Aiz ausīm, pirkstiem aizspiestām, kā korķiem, drošinātājiem iz sienām, Mēs slēpjamies no patiesībām lēcu lauztām, melojot, ka stiklu nav. Paranojā vistiņas kā aklas knābjas nost. Ar sejām mazliet stingušām, aiz bailēm nepadoties, sīcam Viens otram saldus meldiņus, kas pašiem nektārs šķiet. Un šantāžas pirms lūpām stājas, trūdot. Ar pukstaļām no kreppapīra čaukstot, dēļ virvju tiltiem ļodzīgajiem, Kurš runāt grib par augstiem torņiem, kas priekšā miglas segā vīd. Tik slideni, ka pašu gļotas neskalo tik nost. Ar aptverēm kas rauti vīnogkrūmiem, caur ložmetējiem aizturēti vārdi klepo; …Pat Hitlers reizēm žēlāks esot bijis, bet mums ir genocīds iz ego smelts… Mēs nesaprotam bruņuvestes mūžu, vienā frontē esot. Pa reizei nīstot vakarus, lai rītā vairāk alktu – cik pretēji tas alkoholam ir; Bet loga rūtij sava alga, pelēks lietus līst. Šeit reizēm straumes saskaras, bet tālāk atkal - klīst. 09.08.2005 |
| (09.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |