 (www.feini.lv) |
| Darel : Pirmsapmaksas paradīze |
| Dīvaino un trako zemē, vietā kur notikās muļķības, naivums bija katrā viltniekā, lētums slēpās visā dārgajā, atradās kāds Rūķītis. Rūķītis – viens no miljardiem rūķīšu, bet īpašs, vismaz viņš pats tā uzskatīja, jo kurš gan no mums rūķīšiem nav īpašs. Un tā viņš gāja dzīves ceļu. Būdams īpašs, kā arī apveltīts ar daļiņu smadzenēm, ļoti ātri jau apjauta, ka rakties zemē iekšā nevēlas, tādēļ kāpa dzīves kalnā – tas ir līdzīgi kā kāpt augšā pa daudzstāvu mājas trepēm, galvenais jau, ka uz augšu. Pēc šāda principa arī kāpa pa šīs ‘’ēkas’’ trepēm – uz augšu, tik uz augšu. Kā jau katrai kārtīgai daudzstāvu mājai arī šai ēkai bija lifts, tikai tāds jocīgs – pie tā durvīm nebija nevienas pogas, to pat nevarēja izsaukt. Rūķītis par to bija tikai priecīgs – viss būs jāsasniedz saviem spēkiem, nevarēs savādāk. Dzīves mājai bija daudz durvju pa ceļam, visas no stikla, lai varētu redzēt, kas notiek otrpus. Rūķītis skatījās uz varenajiem, uz bagātajiem, nu uz tādiem pārākajiem. Viņš nebija tāds, bet gribēja… Tur aiz tām stikla durvīm viss bija tik skaists – gluži kā tajos daudzajos stāstos un sapņos par paradīzi… Un cilvēki arī tik skaisti… uuuuuhhh… ‘’Kurš gan nevēlas tur nokļūt!’’ prātoja Rūķītis. Lielāko daļu durvju viņš pat nemēģināja vērt vaļā, neuzdrošinājās, jo zināja, ka nav īstais laiks, ka durvis būs ciet. Dažas durvis jau rūķis paraustīja, bet tās bija ciet. Te pēkšņi pa gabalu pamanīja vienas atvērtas durvis! IR! ‘’Nu protams… durvis vaļā, bet iekšā nav tik skaisti, kā aiz aizvērtajām – uz zemes pie ieejas mētājas papīriņi, iekšā vietām puteklīši, par paradīzi nenosauksi… Bet no sētnieka par prezidentu vienā dienā nekļūsi…’’ Rūķītis nodomāja, un devās iekšā, jo tomēr gribējās zināt, kā tad notiek dzīve aiz šīm durvīm, kā dzīvo rūķi šajā ēkā. Šie rūķi bija tik dažādi – skaisti, neglīti, daži pat nedaudz draudīgi. Bet Rūķītis bija apmierināts, šeit bija patiešām labi un jauki. Šajā tik ļoti atšķirīgo, bet jautro rūķu kompānijā Rūķītis ātri iekļāvās, un brīvo laiku pavadīja kopā ar tiem spēlējot dažādas rūķu spēles un baudot rūķu cienīgu mielastu. Ar laiku viņš jau devās kopā ar šiem rūķiem aiz citām stiklotajām durvīm – aiz durvīm, kur viss bija tīrs un skaists. Iejutās elitārajās rūķu ‘’bandās’’, sapazinās ar jaunām rūķenēm – nu dzīvojās tā, kā pienākas katram kārtīgam savas dzimtas pārstāvim. Beigās jau dabūja atslēgu saišķīti, lai gan nebija redzējis, ka kāds cits no šejienes rūķiem kādreiz būtu izmantojis atslēgas, viņš saišķi pieņēma un devās ciemos uz citām telpām viens – viens devās pie tiem kas izskatījās kā no žurnālu vākiem nokāpuši, pie tiem kam nauda šķiet pat no padusēm auga, nu jā, jā – pie tiem dižajiem. Vienu dienu viņš saprata, ka jāpamet šī nekārtīgo rūķu sabiedrība, jāiet pie tiem, kas vismaz durvju priekšu spēj notīrīt… Un tā Rūķītis devās pa dzīves trepēm uz augšu, tagad ar lielo atslēgu saišķi rokās viņš jau tika aiz visām stikla durvīm – visur kur vien vēlējās! Katrā vietā bija arvien labāk, pēc katra pakāpiena arvien vairāk mazais radījums apzinājās, ka ir viens no ‘’tiem’’, viens no varenajiem… o, jā viņš taču bija ļoti varens, viņam bija visu durvju atslēgas, viņu visur uzņēma labi, viņš visur ieradās kā karalis. Nekur ilgi viņš neuzturējās, jo saprata ka dzīvē var kaut ko panākt tikai ja dodas uzaugšu. Dažās vietās viņš sastapa kādu no nekārtīgajiem rūķiem, kas to uzlūkoja ar skumīgi ironisku skatienu. ‘’Ha! Lēta skaudība!’’ Rūķītis domāja un stāstīja citiem elitāro grupējumu biedriem, kas viņa attieksmi uztvēra ar izbrīnu. Un šīs situācijas atkārtojās arvien biežāk un biežāk, varbūt tāpēc Rūķītis tik bieži kāpa pa trepēm uz augšu - lai aizbēgtu no skaudēju bandas, kas tiešam sazin kādēļ visās vietās ar prieku tika sagaidīta! Arī vietās kur nebija šie ‘’skaudēji’’ Rūķītim nebija labi, viņam nekur nebija labi, visur kaut kas pietrūka, viss tik pārspīlēti skaists un ideāls – nu pārāk ideāls, lai būtu kāda jautrība, lai būtu kas interesants. Mūsu pasaulē tā ir… nē, es nepārrakstījos mūsu pasaulē… Mūsu pasaulē nekas nav ideāls… Šis ikdienišķais pasaules iemītnieks beidzot bija sasniedzis šo augsto trepju galu. Augšā atradās vēl vienas stikla durvis, uz kurām karājās uzraksts ‘’Ja esi nonācis tik tālu, tad esi pelnījis redzēt to labāko.’’ Jocīgajā uzrakstā Rūķītis īpaši neiedziļinājās, bez ilgas domāšanas devās iekšā. Aiz caurspīdīgajām durvīm atradās lielas, melnas durvis, kurām priekšā stāvēja pavecāks vīriešu kārtas rūķu pārstāvis ar visai iespaidīgu miesas būvi, kas neparko nebija gatavs laist iekšā aiz šīm melnajām durvīm, kamēr nebūs saņēmis atslēgu saišķi ar visu pārējo durvju atslēgām. Rūķītis sākumā nevēlējās dot prom lielo saišķi, bet dzirdēdams lielā rūķa vārdus: ‘’Viņiem nevajag atslēgas, viņus tāpat visur laiž iekšā…’’ viņš nevilcinoties atdeva pilnīgi visas atslēgas. Aiz lielajām durvīm atradās lifts – beidzot Rūķītis nonāca liftā. Viņš bija pārsteigts, ka iekšpusē šim lielajam un gaišajam liftam bija tikai viena poga… poga uz kuras bija uzzīmēts draudzīgs smaidiņš, nevis stāva numurs kā parastajiem daudzstāvu māju liftiem. Mazais radījums ievilka dziļi elpu nospieda šo mazo podziņu. Rūķītis jutās labi, neaprakstāmi – fantastiskas sajūtas pārņēma visa ceļa garumā šo ikdienišķo būtni… Lifts apstājās, tā durvis atvērās. Pazīstama vieta… Izbrīns parādījās Rūķīša prātā… ‘’Man jau bija aizdomas, bet… Viņiem neskauda, viņi gribēja mani atpakaļ, gribēja man pierādīt, ka te ir labāk… Ak, es muļķis… Kā tas var būt iespējams?’’ viņš prātoja. Sirds sāka dauzīties vēl vairāk brīdī, kad Rūķītis ieraudzīja savu vārdu, kā uzrunu uz lapiņas, kas bija piesprausta pie caurspīdīgajām durvīm. Viņš sajutās patiešām īpašs un pagodināts, viņš jau visu ceļu bija pārliecināts, ka ir īpašs… Šī bija īstā vieta… Šeit bija tas kas citur nebija, Rūķītis bija laimīgs, un devās tuvāk durvīm ar platu smaidu uz lūpām. Smaids pazuda. Zem viņa vārda uz lapelītes pie durvīm, maziem, maziem burtiem bija uzrakstīts kāds teksts: ‘’RŪĶĪTI! …tādi kā tu vienmēr atgriežas. ‘’Krutajiem’’ vietu NAV!’’ Mazais radījums sāka izmisīgi raustīt durvis, kas agrāk bija līdz galam atvērtas… Aiz dusmām noplēsa lapiņu, kas lēnām planēja zemē līdz pievienojās daudziem līdzīgiem papīra gabaliņiem uz grīdas pie durvīm… Durvis bija ciet. Priekš viņa durvis bija ciet. Rūķītis sāka taustīties pa kabatām pēc atslēgu saišķa… Bet tad atcerējās… Ilgi viņš nevarēja saprast teksta daļu ‘’ ‘’Krutajiem’’ vietu NAV!’’, viņš par to prātoja stundām, dienām, mēnešiem… Prātoja visu savu atlikušo mūžu, jo vairs nebija par ko citu prātot… Tā arī nesaprata – jo viņš bija kļuvis par ‘’kruto’’… |
| (19.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |