 (www.feini.lv) |
| Infinity : Iz Dienasgrāmatas |
| Vai kāds zina kā ir atdod visu, visu kas Tev ir, visu kas pieder, pašu dārgāko... pretī nesaņemot neko? Tikai neveiklu smaidu un žēlu skatienu? Jā es to zinu. Tagad jā. Ir izmisums, jā es viņu mīlu bezprātīgi, neprātīgi mīlu kā vēl nekad dzīvē nevienu. Un nav nekā...tukšums... Nav ne cerības, ne ticības, ir liels klusums. Asaras un drausmīga sajūta pakrūtē. Tās jau vairs nav skumjas, tas tiešām ir izmisums. Ir nozagta, pazaudēta ticība pret visiem. Viss tik meli un izlikšanās, viss viens. Vai laimīga mīlestība vispār pastāv? Jā, viens no 10` tūkstošiem. Tāda laime jau kuram katram nespīd! Kā nenoceļams akmens gulētu uz sirds, kā neizraudātu asaru kalni, cik daudz nepasacītu vārdu.. un vai vispār vajag.. vai maz kādam tas interesē. Vai kaut kam vēl ir nozīme? Ja Tev ir sajūta, ka nēsi viņa vērta, ka nespēsi atdod to ko vari un gribi, jo viņš vienkārši neņem pretī... Es varētu kliegt, bļaut, iet un sist ar dūrēm pret sienu, pret akmens sienu, lai asiņo, lai sāp, bet pat tas neatsvērs tās sāpes, kas ir sirdī.. to nespēs vairs neviens.. asaras birst, kaklā kamols, Tu jūties pamesta, vientuļa... bezspēcīga cīņā ar savu dzīvi nespēdama pieņemt to ko tā Tev dod... vai tiešām ir vērts? Vai nav labāk nebūt? Bet es jau neesmu es tikai eksistēju.. mani šeit nesaista nekas.. nekas... atliek vien nedomāt... Sāp un.. un... kādēļ tā? man pat negribas to zināt, nav interese... es nespēju būt tā cilvēka vētra, un vai tad ir kāda jēga? Un ko domāt? Samierināties? Gaidīt? Cerēt? Da neko... nebūt Visu izsaka viens skatiens, viens klusuma brīdis un vai kāds vispār zina, ka tajā brīdī aiziet bojā vēl vieni dvēseles spārni, vēl viena sirds, vēl viens smaids, kurš nekad vairs nebūs patiess. Nav vairs spēka, ne gribas.... Neesmu tā un nebūšu...... būs cita.......... |
| (26.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |