 (www.feini.lv) |
| venija : Un tu tāda ej |
| Un tu tāda ej. Vienkārši ej gar skatlogiem caur veikaliem garām manekenēm cauri stereotipiem un bums. Ar seju stiklā. Vot, maitas, šitā nospodrinājuši un tev likās, ka tur nekā nav. Otrpus stikla var redzēt pat putekļus, vijamies saules staros. Un var redzēt, ka uz grīdas ir nomesta matu sprādzīte, tā kopā ar putekļiem vizuļo otrpus stikla. Bet, kas ir otrpus stikla? Putekļi, sprādzīte un saules labvēlības gadījuma arī tavs atspulgs- skrienoša meitene, ar plāksteriem uz papēžiem, ar vējā izspūrušiem matiem, nogurušām acīm, siltu smaidu un sārtiem vaigiem. Ne īsti patīk tas, ko redzi. Bet pat šajā lielveikalā ar pāri simtam veikalu citu atspulgu nopirkt nevar. Un galu galā, tas jau tikai atspulgs- pat ne spoguļattēls. Uz brīdi matos iekļūst vizuļojošie putekļi un lūpās parādās tāds kā smaids. Princese Zeltīte. Bet tie vaigi. Kā pusaugu meitenei, kas tikko ieraudzījusi savu simpātiju. Saules stari mainās un atspulgs pazūd. Mazliet sāp deniņi, un reibst galva. Labi, ka degunu nepārsiti. Neko. Jāgriežas apkārt un atkal caur veikaliem garām manekenēm cauri stereotipiem un bums. Ar degunu pa priekšu spogulī. Vot, vels, un tu domāji, ko tā meitene tev skrien virsū. Nu, gan deguns cietis. Mazliet asiņo. Te princese Zeltītes nav, pat ne gaismā dejojošo putekļu. Tikai sudrabota sprādzīte uz grīdas. |
| (26.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |