 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Nemiera gari |
| Aizdzertām sejām ar vēlmēm tik prastām Mēs dejojam, skatāmies, meklējot ko? Mans murgs ir šeit nācis, ka ir tādām nastām Kaut cilvēks, es biju tik piemirsis to. Tiek izkliegts savs ego, kāds manīs un brīnīs? Vai cienīs un glaimos, vai baidīsies ar? Tiek dzerts daudzi dikti, tas reibumu radīs, Un ilūziju, ka ar to viss ir labs. Ik katrs par sevi, šeit cieņai nav vietas, Var uzspļaut ik katram, tās neirozes nav? Tiek tādēļ vien dzerts, lai viens varenāks būtu Un aizmirst par to, ka tik visu ir daudz. Kādēļ ir tik asi, tik daudzi nav mierā Ar sevi, ka aizdzēriens sirdsmieru gūst? Es pats neba eņģelis, tomēr ir vieglāk, Kad nespringstu uztaisīt, to kas kā lūzt. Kad redzu es murgu, kas mani rauj līdzi, Tad saku, ko redzu, gan tas nepalīdz. Tad izlemju – retāk man jāiet pa virvi, Es labāk pie zemes, bet šeit esmu brīvs. Bail man ir no neirozēm, negribu vairs, Frustrē kā traki, un līdzās es jums, Kad vilku tu barā, tad neviļus gaudo, Nu pietiek, nu pietiek, jau gana man būs. 31.10.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |