 (www.feini.lv) |
| Iveta Rozentāle : Mana laime |
| Es aizturu elpu un dzirdu savus draugus. Tik ļoti gribas, lai viņiem viss labi – maniem mīļajiem. Mana laime nav pilnīga, ja viņiem nav laimes. Savējiem gribas palīdzēt vienmēr, bet ne vienmēr tas ir ļauts. Un tad ir jādzīvo tā, kā ir, neraudot par to, ka otram sāp. Ar cerību, ka tad, kad būs ļauts, to sadzirdēšu. Sadzirdēju saucienu. Līdz dvēseles dziļumiem plosošu. Un es pateicos Dievam, ka to sadzirdēju, sapratu un varēju palīdzēt. Ja nav sapratnes, tad nevar palīdzēt... Mūsu domas un viedokļi var atšķirties, bet ir jābūt sapratnei. Un jājūt, cik otram tas ir svarīgi, nevis jārāda sava patiesība. Bet šodien maniem mīļajiem viss ir labi. Arī par to es pateicos Dievam. Viņš uzklausa manas lūgšanas. Un es varu būt laimīga, jo, lai arī manī ir harmonija un laimes izjūta par brīdi, kurā dzīvoju, tā nevar būt pilnīga bez manu cilvēciņu laimes savā pasaulē. Vienai laimīgai nav jēgas būt. Nelaimīgs nevar palīdzēt citiem, bet viens ar savu laimi arī tālu nevar aiziet. Visam ir jābūt harmonijā. Un es gaidu tikšanos ar savējiem, lai dalītos priekā. |
| (30.09.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |