X


Feini!
(www.feini.lv)
Tilla Lilla : Puķes
Puķes, ko viņš man uzdāvināja bija neaizmirstulītes. Nē...narcises. Varbūt. Es neatceros. Viņa acis bija tik noslēpumainas un neprātīgas. Tūlīt kaut kas notiks. Vajadzēja notikt. Un tad viņš ar tikpat viltīgu smaidu pasniedza tās... puķes.
Pirmo reizi es redzēju sev pasniegtas pretī tādas puķes. Tās nebija rozes. Es neatceros, kas tās bija, bet rozes noteikti ne. Un pareizi.
Rozes es parasti mēdzu sakaltēt un atstāt „par piemiņu”. Un līdz ar tām sakalta arī mirklis. Sakalta, un ierāmēts atmiņu rāmītī tika pievienots manai galerijai. Ak, Dies`! Cik man daudz sažuvušu atmiņu: sarkanas[mīlestībai], baltas[cerībai] un visbeidzot dzeltenas...uz šķiršanos. Un man bija skumji. Ne manas asaras, ne sirds nespēja atdzīvināt šīs trulās un mulsinošās puķes. Es pat vairs neatšķīru, kas man tās bija dāvinājis. Un bija jau arī vienalga. Visas tās- ar izrautu dvēseli kā nevainīgi pakārtie aizmirstas karājās pie griestiem. Un nekad vairs neizpelnījās ne manu skatienu, ne smaidu. Vienalga. Briesmīgs mūžs. Nu un? Man par to nebija nekādas daļas. Lai jau karājas tur, muļķes. Sadedzināt tomēr arī žēl...[slinkums]. Kā mēmas manas vēstures aculiecinieces tās dekorēja koka griestus. Tik sekli...
Un tad viņš ar viltīgu smaidu pasniedza man tās... kuras nevarēja ne sakaltēt, ne saherbarizēt starp grāmatas lapām, ne kā citādi padarīt mirstīgas. Īstenībā tās pat neizturēja līdz mājām. Vienkārši novīta no manu un viņa roku siltuma un bija pagalam.
Jā, jā... puķes tās bija... Neaizmirstulītes.
(25.09.2005)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu