Vēl nesen gaidīju
Ikkatru zvanu,
Lai vientulību aizsviestu,
Kaut arī viltu manu.
Bet tagad vēl un vēl
Spiežu telefonā “kluss”,
Lai prāta līksmes dēļ
Ar sevi pašu dzīrotu…
Mazā vardīte – sirds
Dubļos noslēpusies dziļi,
Līdz sausums mitēsies
Un mīlas lietus nolīs…
Tas nolīt var pēc gada,
Var nenolīt nekad…
Bet manī prieks ir patiess,
Un tuksnesī zied kaktuss!
|