Eņģeļi debesīs raud,
Tie neredz krītošās zvaigznes,
Tie nezina daudz laimes,
Jo tie atrodas virs sāpju horizonta.
Tie stāv augstāk par lietu –
Mākoņa patiesām raudām,
Ka nevar tas skūpstīt,
Tikai klusiņām mīlēt.
Nepazīst tie nedz pieskāriena maiguma,
Nedz elpas trīsas, tie ir –
Gaistošas masas, kas domā,
Ka spīd.
Ar paceltām galvām tie lepojas,
Ka ir redz labāki par zemi,
Bet klusiņām skauž,
Mīlēt un mīlētam būt – tie nevar kļūt. |