 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Lavanda |
| Lavandas smarža izcirtās cauri viņas plakstiņiem. Atkal nolāpītais rudens! Ienīstu ziemu. Un pulkstenis bija vēl bez piecām minūtēm modinātājs. Kāpēc viņa pamodās tik agri? Vājprātīgā. Nosalusi viņa stāvēja autobusu pieturā un mīņājās kā skuķis. Uz zemes mētājās cigarešu paciņa, vēstot, ka smēķēšana nogalina. Bet viņš? Atnāca un piesmēķēja viņas dzīvi pilnu ar bezjēdzīgām dienām un mirkļiem. Un dzīvo kaut kur vēl tagad, nolādētais. Smēķētāji nemirst, viņi nodzeras. Pelēkais transportlīdzeklis apstājās 3 metrus tālāk nekā ierasts. Diena sākās neparasti. Viņa paspēra 7 soļus un vēl 3, lai iekāptu tramvajā. Sliedes veda garām puķu tirdziņam, kur nenogurstoši tantuki diendienām garlaikojās un zem letes adīja zeķes. Mazbērniem. Sirds plīsa pušu no aizkustinājuma. Sētniekam, kurš slaucīja lapas. Algu atkal pazemināja, būs jāīrē cits dzīvoklis. Un viņš nezināja, ko teikt sievai. Sliedes gāja garām kapiem, kur jau gadu desmitiem cilvēki nāca, lai notraustu pa izkaltušai asarai. Par sevi, protams. Sen jau bija skaidri zināms, ka tiem tur ir daudz labāk. Sen jau. Un tad vēl aiz pagrieziena kāda meitene sēdēja uz kāpnēm un skaitīja laiku. Tieši tik, cik vajag, viņa paņēma sev, un pārējo izdalīja baložiem. It kā viņi, muļķi, jēgtu, ko ar to darīt. Nezināja. Un turpināja knābāt asfaltu. Dažreiz tur pagadījās saulespuķu sēkliņas. Dažreiz. Un diena ritēja aizvien kā parasti. Cilvēki klabināja saprātīgus soļus garām viņas logiem. Daži iegriezās veikaliņā, lai atbrīvotos no kaut kā - naudas, emocijām vai vientulības. Tantiņa ar dīvaino cepuri jau trešo reizi šonedēļ neapmierinātībā kašķējās ar pārdevējiem par cepumu formu. Kāds vientuļš vīrs sapņaini noskatījās uz plauktiem un dungoja pie sevis kādu dziesmiņu. Muļķīgi. Un katru dienu tas pats. Pilsētas soļi nekad nenorimst. Raudāja sieviete. Nozagta somiņa, zaudēts cilvēks? Jāpieskata savs īpašums labāk- teica kāds un pārbaudījis kabatas, sagrāba cieši savu maku un pazuda. 14 šokolādes tāfelītes kusa uz kāda lūpām. Mazie zaglēni! Būs atkal iztrūkums. Apmetusi dzeltenīgo šalli, viņa pārlaida nepraktisku skatienu telpai. Ir jāiet prom. Galu galā viņa pārāk aizrāvās. Viņa te iegriezās tikai pēc cigaretēm. Viņam. Lai smēķē tās, nevis ierauj viņas dzīvi savās plaušās līdz pēdējam. Soliņš izskatījās tik sen nekrāsots un nepievilcīgs, ka viņa nolēma apstāties. Pavērās skats. Netīrs strautiņš un daudzdzīvokļu nama pirmā stāva pusizdauzītie logi. Te viņš dzīvo. Vakar atkal būs kāvies. Kāds. Un izsitis viņam logus. Ak, un stikls tagad tik dārgs... Labi, ka es viņam ko nopirku. Varbūt viņš jutīsies nedaudz labāk. Stikls ir dārgs- teica stiklotājs un pārskaitīja pasniegto naudu, neievērodams pretī raugošās izmisušās acis. Viņa piecēlās un atstāja uz soliņa savu pirkumu. Kad viņš šurp atnāks, varēs paņemt. Ja būs ko. Cilvēki šodien ir negodīgi. Un viņa atcerējās veikalā apzagto sievieti. . Pārlaidusi skatu pār piesnigušo pagalmu, viņa aizgāja. Tramvajs kavējās. Un apstājās tieši turpat, kur parasti. Šodien parasta diena. Snieg un snigs tāpat kā pagājušonedēļ, dzirdēju laika ziņas- balss no aizmugurējā sola ierunājās. Sinoptiķi melo. Nu gandrīz vienmēr – nedaudz vainīgi un tomēr pārliecinoši apgalvoja kāds cits. – stikls tik dārgs, ka tik krusa neizsit! Un viņas stikla sirds nedaudz ieplīsa. Un tūlīt pat apstājās, atcerējusies neiejūtīgo stiklotāju. Izkāpusi ārā viņa mīņājās pieturā, saldama un nevarēdama vēl izšķirties, kur iet. Bērns pagāja garām lepni atkārtodams angļu valodā dzirdētas frāzes. Viņa nesaprata angļu valodu. Piegājusi pie kāda stikla, viņa to noskūpstīja un uz tā palika tumšsarkani nospiedumi. Viņa aplaizīja sakodītās lūpas. Dārgais, viņa teica... Tu esi tik dārgs. Un slapjš sniegs sajauca viņas asaras. Gulēdama tumsā viņa mēģināja sajust laternas gaismu uz savas ādas. Bija auksti. Sniga pusnakts un karstais ūdens bija atslēgts. Profilaksei. Ir tik grūti audzēt puķes tādā aukstumā, viņa domāja par puķu tantiņām, kas, neatkarīgi no gadalaika, turpināja adīt zeķes. Arī tad, kas mazbērni jau sen tās nevalkāja, jo nepazina aukstas rokas. Sētnieks ar sievu pārvācās uz citu dzīvokli un sāka sapņot par algas paaugstinājumu. Žēl. Vecais dzīvoklis tomēr bija tuvāk debesīm. Tagad kājas mina nepacietīgus soļus gar logiem. Un rīta kafiju ietricināja garāmbraucoši sniega tīrītāji. Ar grūtībām viņa aizvēra acis un, piespiedusi pieri pie sienas aizmiga. Lavandas zariņu viņa bija izmetusi. Modinātājs nenozvanīja vispār. Bija svētdienas rīts. Svētdien visi mostas paši no sevis. Vai arī nemostas vispār... |
| (06.10.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |