 (www.feini.lv) |
| Valters Bergs : Pārdzīvoju |
| Es redzu, cik daudz cilvēku apkārt ir nelaimīgi, jo TIE neļauj viņiem izpausties. Apspiež viņus, arī es zināmā mērā tieku apspiests ar klišejām, bet es cīnos. Es ticu savai patiesībai. Viņi mokās, neatļaujas būt patiesi, baidās tikt izsmieti un ievainoti, noslēdzas sevī. Tas ir tik skumji. Es viņus redzu, bet vēl nespēju palīdzēt. Pa īstam. Es zinu, ka tas ir tik stulbi, ka gribas pasmieties vai ko pateikt, bet tu to turi pie sevis, lai neviens nespētu to izmantot pret tevi. Tu paliec tik nedabisks. Viss mūžs - viens teātris. Un viss dēļ šitiem cilvēkiem(vai tad tā tos var saukt), kuriem nav sapratnes par otra cilvēka jūtām, sajūtām. Viņiem nav galvenā, nav izpratnes par patiesām cilvēku attiecībām, par katra iekšējo, bieži vien vārīgo pasaulīti. Un vēl tagad modē ir nežēlība, amoralitāte, bezjūtīgums. Bet kur paliek emocionalitāte, juteklība? Pat sievietes mainās. Brīzīem liekas, ka krahs. Uz šo rakstu mani uzvedināja kāds gadījums, kurš man tā iesāpējās, lai gan nekas jau priekš parasta cilvēka nebūtu pamanāms. Var būt pat smieklīgi. Šādus notikumus redzu katru dienu. Tas smeldz. Cenšos palīdzēt, vismaz ar smaidu. Ja ir vēlēšanās uzzināt par to mazo neko, tad lūk raksta saite, ko tas izsaka tev? |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |