 (www.feini.lv) |
| Līga Dubra : Izvēle |
| Spoža bumba debesīs ar silti gaišo ačteli lūkoja Zemi, tik mainīgu un makten dzīvu. Gluži kā ozona apvalks, dzīvības aura ieskāva plakano lodi, sargājot to no ļaunīgā tumšā spēka. Saule, šī svelmainā bumba, raidīja savas siltās, ar mīlu, smaidu, laipnību, prieku un laimību pildītās skaras lodes virzienā, lai tik stingro dzīvības apvalku audzētu lielāku un varenāku. Mīlīgs siltums apņēma Zemi. Zaļie zāles stiebri kļuva vēl zaļāki, alkaini tveroties pēc Saules dāsnajām dāvanām, dzeltenās pieneņu galviņas kļuva vēl maktenākas, saulei līdzīgākas, draiskie, bezrūpīgie putneļu vīteri aizvien pletās plašumā un brieda skaļumā. Pavasara pasakainais košums milza, piepildot dvēseles ar bezgalīgu laimību. Spēks, kas izklīdināja milzu mākuļus debesu klajumā, tāds pat izbalināja zemes tumšos traipus, kurus sadarinājušas cilvēku nekrietnās prātulas. Kas to prātulas uz to vedinājis var tikai apjaust. Tautā tik daudz tiek runāts par sirdsbalsi, iekšējo balsi un daudzām citām tamlīdzīgām balsīm, bet kurš gan var izskaidrot kas tās tādas, kur cēlušās, kas tās iedveš. Uz cilvēka prātu ietekmējas tik daudz un tik dažādu ārējo un iekšējo spēku, ka var tik nedaudz, ļoti minimāli, nojēgt, cik liela loma paša cilvēka dzīvē ir tā prātam un domāšanai, kas nemitīgi atrodas labā un ļaunā krustpunktos, ik pa laikam nosliecoties uz vienu vai otru pusi. Vizuāli tas atgādina asiņainu slaktiņu ar mežonīgi asiem un žilbinoši spožiem dažāda veida durstekļiem un šķēlējiem – sudraba, zelta, bronzas… Šīs cīņas mēdz beigties dažādi, retāk neizšķirti. Šajā gadījumā cilvēkam ir ļauts vēl kādu laiciņu uzkavēties vietā, kur krustojas vairāki ceļi, vai arī doties pa vidusceļu, kas šajā gadījumā ir pati ideālākā iespēja, tomēr arī tad cilvēks riskē daudz ar ko, jo nepārprotami, šādā situācijā, neizbēgs no pārspīlētas neitralitātes ārējā pasaulē, kur visi ir pieraduši, ka viss tiek dalīts divās nepārprotamās daļās, labais un sliktais, pozitīvais un negatīvais, vidusceļš nozīmē atrasties uz robežas starp labo un slikto. Visvieglāk šādus cilvēkus ir ignorēt, līdz ar to šo būtņu vajadzības tiek atstātas novārtā, tiek izslēgtas emocijas, rodas vientulība, auksta vientulība, šie cilvēki paliek par rezervistiem, kā tādas rezerves riepas, kravas furgonam, kā rezervisti uz rezervistu soliņa kādā futbola čempionāta spēlē. Kad cīņa beidzas ar neizšķirtu rezultātu, drīzumā gaidāma jauna cīņa, kas ir neizbēgama, kas izšķirtu, pa kuru taku jāiet, jo vidusceļš parasti diez ko ilgi neturpinās, tas pat nereti noved strupceļā. Ir cilvēki, kas lielāko sava mūža daļu noiet pa šo vidusceļu. Šie cilvēki ir patiesi jāapbrīno, jo to raksturs ir pamatīgi norūdīts, visbiežāk tie atgādina cietu akmeni, biezu ledus aisbergu vai automātisko ātrumkārbu. Šādu cilvēku ir maz, tomēr tādi ir. Visbiežāk no vidusceļa sanāk novirzīties pa labi vai pa kreisi, nereti cilvēkam pašam pat to nemanot. Iet pa vidusceļu, tas ir kā iet pa šauru virvi, kas novilkta pār augstu klinti, uzmanības centrā – līdzsvars. Citādāk ir ar cilvēkiem, kam ir neizmērojamas bailes no augstuma. Nemitīgs stress, kas novirza prātulas par līdzsvaru malā, atstājot tās citā plāksnē, virve sašūpojas un … kritiens… Apakšā it kā bezdibenis, bet tomēr – ciets pamats, kuru šķeļ divi milzīgi katli, kas cer notvert kritēju – labais un ļaunais - baltais, žilbinoši gaišais un melnais, nāvīgi tumšais. |
| (19.10.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |