 (www.feini.lv) |
| Valters Bergs : Asiņainā sirds |
| Melot vai tikt apmānītai? Tā sev to uzdeva jau desmito reizi. Kārtējo reizi asinis izplēsušas vecās brūces. Līst. Un sāp. Sāp truli un nepareizi. Nepareizas sāpes dara neganti pāri. Tās aizvaino. Un dara to īpaši bezpersoniski. Sirds raud ar asinīm, jo brūces ir tās acis, kuras ir atvērušās un atkal redz patiesību un nevar saprast. Es paņemu to rokā un jautāju tai, kas ir? Bet tā tik skumji noraugās un neatbild. Klusē mana sirds ar asarām uz brūcēm. Grauž. Ja sirds vienmēr mācētu izteikties, tad atkristu tik daudz sāpju un muļķību. Sirds tik saka, ka tā ir nostaļģija un atkal lej asinis. Rūgti. Uz kurpēm es redzu asins piles, es tās ātri noslauku, lai kāds cits tās nepamana. Nevajag lieku acu, mēs vienmēr esam abi paši tikuši galā. Tik jāgaida, kad mana sirds sāks runāt, kad zinās, ka esmu gatavs to dzirdēt. Un atkal sirds pačukst, ka patiesības vispār nav. Nav nekā. Ir tikai ilūzijas, to pasaule. Tas ir viens. Un tas kaitinot. Es samulsis aizdomājos. Es saku sirdij, ka par visu nedrīkst domāt. Ir tēmas, kas ir mūsu ienaidnieki, kas mūs sagrauž. Vajag ar prātu… Bet sirds, asiņo vēl sāpīgāk – nevarot vienmēr visu tā. Labi, ka tā zin, ka ir daudz tādu siržu, kuras asiņo un sāp. Katrai ir sava nepatiesā patiesība. Bet ne par to šobrīd iet runa… ...2001 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |