 (www.feini.lv) |
| Valters Bergs : Blefs |
| Padomāju par Vilcēna teikto sapņu salā, ka viņš raksta tādu dzeju, kura esot tik krāšņa u.t.t. Tāda dzeja, ko neviens tā pa īstam nevarot saprast. Hmm… Viņš neatzīstot praktisko dzeju. Nu jā. Tas ko es tagad rakstu nav gluži apgalvojums, bet mana gandrīz 98% pārliecība. Esmu pamanījis, ka cilvēki nereti raksta savu krāšņo, tik nesaprotamo dzeju un gala rezultātā pat neprot tā loģiski izskaidrot savus darbus. Šajā dzejā, gadās, ka es sastopu pretrunas jau divās blakus rindiņās un absolūtu neloģiku. Prasdams izprast visādus dzejoļus, nonāku pie slēdziena, ka rakstīt tādos krāšņajos vārdos un neizprotamajos, noslēpumainajos teikumos ir ļoti viegli un izdevīgi. Jo tad vienkārši atrodas katra atskaņa, jo katru vārdu var ielikt rindas galā. Tad var jebkuru teikumu ielikt rindiņā, ja arī tas autora prātā pat nebija, lai tik skan, tad būs labi. Lasītājs gan jau kaut ko izdomās priekš sevis. Un vēl šie nesaprotamie teikumi piešķir tādu kā noslēpumainību, svarīgumu un it kā jēgu. Tas piesaista. Patiesībā es neapgalvoju, ka šādi dzejoļi, ko katrs var izprast pa savam, būtu lēti vai nicināmi, bet blefošanu tas noteikti atgādina. Tas ir līdzīgi kā iet pa ielu ar svarīgu ģīmi, lai gan patiesībā gribas smaidīt. Nu kā tik cilvēki necenšas par sevi veidot kādu vēlamu, svarīgu iespaidu. Bet atzīstu, ka ir tādi cilvēki, kas bauda tāda veida dzeju un ka tādu varētu būt pat diezgan daudz. Var jau būt, ka tiešām tā ir māksla, saveidot ko pašam sev nesaprotamu un pasniegt to citiem kā šedevru. Un tad citi cenšas saskatīt tur sev tīkamo. Var būt tā ir māksla? Var būt. Bet es kā vienkāršs cilvēks, cenšos rakstīt tā, lai saprastu pat visneapdāvinātākais. Un vispār, šodien ir tāda padevusies sabiedrība, ka netiešu valodu vai nesaprot un/vai negrib saprast. Reti kurš vēl kaut kamā iedziļinās labprāt. Es rakstu prozu dzejā. Saprotamā valodā. Tas der jebkuram. To saprot. Es negribu, lai mani saprastu (vai it kā saprastu) kāda saujiņa tā saucamo superinteliģentu. Man patīk, ja mani saprot daudzi, nevis tikai izredzētie. Nu traki gan. Tieši šobrīd kāds cilvēks rāpjas pa vanša tilta trosēm uz pašu augšu. Skats drūms. Kārtējā pašnāvība vai atkal kāds kaut ko pierādīt cenšas vai apliecināt. Ko lai es saku? Un tāda sajūta, ka visi uz šo pasākumu tik skatās tādēļ, lai nepalaistu garām to momentu, kad viņš nokritīs vai noleks. Skat, citu cilvēku nelaime vieno. Arī mana māte ar tēvu ar tādu interesi bez maz vai rokās saķērušies pie loga ar interesi skatās, bet neatzītu jau kā ir, ja paprasītu. Tā saka, ka cilvēki lasot ziņas, lai uzzinātu par to, kādas nelaimes ir notikušas citur pasaulē un viņus nav skārušas. Zināma pašapmierināšanās. Par cilvēku es pat runāt negribu. 2002 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |