 (www.feini.lv) |
| Valters Bergs : Iemīlējies mīlestībā |
| Es izlaižu pirkstus caur savām lipīgajām domām. Es paskatos debesīs un izbīstos – nav zvaigžņu. Nevienas. Esmu tikai es - kails un saplēsts kā māla krūze, kuras materiāls sen vairs netiek pielietots. Esmu kā jauns saplēstās krūzes zvaigznājs šajā nesaprotamajā visumā, kur viss mīl saiet putrā, kuru nav spēka izstrebt. Tas nav priekš viena. Es karājos gaisā, es skatos lejā un metu domu graudus mazajiem. Viņi ir par mazu, lai spētu tos uztvert, bet cīnās gan par katru. Dzīve iet uz priekšu, tur. Bet te laiks ir stājies. Te ir ugunīga bezgalība. Esmu pazaudējis atslēgu no sevis. Viss ir redzams caur netīriem, visu kropļojošiem logiem, kuru stikli ir tik necauršaujami. Es smšķēju nepārstājot, var būt, ka tas palīdzēs, bet nekā. Es dedzinu šos stiklus ar alkoholu, bet vai tas līdz? Logi pasmejas. Ne tu pirmais… Es meklēju to zvaigzni, kas kādreiz man līdzeeja, bet tā ir paslēpusies prom, jo es esot slikti kopis bezgalības dārzu. Tur puķes vīstot. Es šai paradīzes dārzā vairs netieku, jo esmu ieslēgts savā saplēstās krūzes zvaigznājā, kurš ir prom no visa. Visa zeme tiek redzēta tādā kā filmā, kurai ir slikta režija un slikti aktieri. Vai slikts skatītājs tomēr? Nav nožēlas, ir žēlums, kas ir slikti. Žēlums pret visu notiekošo, kas ne vienmēr ir atkarīgs no manis. Es redzu savas acis asaru peļķē, kas nav tikai manas. Te pat ir šķietamas asinis un upuri. Un stāvu es ar tukšu smaidu. Paņēmis acis rokās. Un pukst mana sirds uz auksta betona trepēm. Labi vēl, ka pukst, sataustu kādu lipīgu domu. Trepes ved uz augšu, bet man izkrita sirds. Nu nav spēka to pacelt. Vēl. NEKAD NEDRĪKST IEMĪLĒTIES MĪLESTĪBĀ, TAS IR BĪSTAMI. NEKAD. JĀMĪL IR KONKRĒTS CILVĒKS. 09.08.2002 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |