 (www.feini.lv) |
| venija : Ķiršu tabaka un vakardienas kotlete |
| Vakar iekosta maizīte guļ man priekšā uz galda. Mazliet apkaltusi. Desa apžuvusi, bet ja apceptu- varētu ēst. Tēja atdzisusi. Mazliet vakardienas te uz galda. Netīrs šķīvis ar piekaltušu kečupu un vienu vientuļu kartupeli, šķīvja vidū. Šķiet, te reiz bijusi arī kotlete, bet to laikam kaķis būs pa nakti apēdis. Zemē nokritis pudeles korķītis. Manas labās kājas kailais īkšķis pavedinoši viegli rotaļājos ar to. Korķim patīk. Tas dejo līdzi. Pēdas mazliet salst uz aukstā klona. Pie pēdas pielīp gabaliņš polietilēna maisiņa, kā cerēdams, ka tā var paglābties no slotas. Nekā. Nevar. Tikai aiz manas laiskošanās vēl neesmu ķērusies klāt tam visam. Un vēl negribas. Gaisā jūtams vakardienas ķiršu tabakas aromāts. Šodien šķebina. Atveru logu, bet tur man lietus gaiss spraucas pretī - biezs, smacējošs un mitrs. Tik mitrs kā mana aukstā pēda pie grīdas. Vajadzētu uzvilkt čības. Bet vajadzētu jau arī traukus nomazgāt un grīdu izslaucīt. Labāk, palieku basām kājām. Varbūt uzvilkt zeķes? Uz galda guļ baltas šķiltavas. Pirkstiem gribas paampelēties ar mazo metāla rullīti. Un tie spēlējas, ik pa reizei uzšķildami zilas dzirkstelītes, kuras šad tad kļūst par liesmu. Izdedzis sveces gals stāv svečturī blakus šķiltavām. Mazliet vakara. Jāiznes jau arī miskaste un jānoslauka galds. Bet te jau atkal vajag čības. Tak ar basām kājām neies trepju telpā. Varbūt uzvilkt zeķes? Nejaušs skatiens zupas karotē- pretī raugās izspūruši mati, melnas acis un blāvs smaids. Jānomazgā karote, tad viss skaistākās krāsās rādīsies. Negribas, slinkums. Kaut kādas aprakstītas lapiņas- speķainas un sveķainas. Ar ķeburiem, sirsniņām un kubiem. Mazliet pagātnes. Galdauts palicis sirms no cigarešu pelniem. Tos parasti grūti iztīrīt. Būs vien jāpērk jauns. Uz galdauta stūra pavirši uzrakstīts vārds. Īsti nevar salasīt, šķiet, pelni ar ūdeni veido nāvējoši neatgriezenisku tintes iznīcinātāju. Vai tā maz bij’ tinte? Kailas īkšķi savā dejā ar korķīti iesaista nolūzušu zīmuli. Nu, ja, tintes nebija. Bij’ zīmulis. Zīmuli allaž var izdzēst, bet vārdus? Salasīt tāpat nevarēs, pat ja vakar varēja.. Tas paliks zināms vien galdam, galdautam, nolūzušajam zīmulim uz grīdas , iespējams arī manas kājas īkšķim, jo zīmuli šķiet pļāpīgs, un rakstītājam.. varbūt tā tam būt.. bet varbūt ne.. Aiziešu uzvilkt zeķes! |
| (31.10.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |